Darbs, darītājs un darba devējs

Līdzīgi viedokļi mēdz izskanēt gan par Latvijā uzņemtu kino, gan šeit radītu vizuālo mākslu. Tāpēc būtu lietderīgi pārdomāt, uz ko tad balstās šis arguments. Acīmredzot tas saistīts ar uzskatu, ka valsts atbalstītam kultūras produktam, lai kādā nozarē tas būtu, ir jābūt komerciāli veiksmīgam un jāatbilst masu auditorijas gaumei. (Latvijas mērogā par masu auditoriju gan varam runāt tikai ļoti relatīvā izpratnē.) Ja jā, tad varam jautāt – kuri mehānismi nodrošina nepieciešamos priekšnoteikumus šāda produkta tapšanai un popularizēšanai? Ja valsts kultūrpolitikai būtu tieši šādi formulēta vīzija, un tiktu īstenoti mērķim adekvāti pasākumi savas oriģinālās un pasaules tirgū konkurētspējīgās mākslas, literatūras, mūzikas utt. radīšanai un izplatīšanai, tad jau sen mums būtu, teiksim, sava Meitene ar pūķa tetovējumu un daudzi citi komerciāli veiksmīgi oriģināldarbi citās jomās. Taču ne jau viens vienīgs valsts fonds, kurš centralizēti izdala radošās stipendijas visiem radošajā procesā iesaistītajiem, var mērķtiecīgi un ar panākumiem īstenot jebkādu kultūrpolitiku. Turklāt radošais darbs, lai kādā jomā tas būtu, mūsdienās (līdzīgi arī kā iepriekšējos gadsimtos) pirmkārt ir darbs. Tātad jābūt ne tikai darītājam, bet arī darba devējam. Gan Mikelandželo, gan Bēthovenam, gan Balzakam bija darba devēji, un viņi radīja ģeniālus mākslas darbus nevis pēc savas iegribas, bez atlīdzības un brīvajā laikā, bet gan konkrētu līgumattiecību ietvaros. Un viņi nebūt nebija vienīgie sava laikmeta mākslinieki – viņu izcilību bija iespējams ievērot tikai uz vidusmēra fona.Šodien varam tikai vēlēties, lai Latvijas kultūrpolitika gan teorijā, gan praksē pietiekami skaidri un argumentēti nošķirtu gadījumus, kuros radošā darba autoriem darba devējs ir valsts, un kuros – brīvais tirgus. Iespējams, prātīgi būtu šo nošķīrumu konsekventi īstenot, piemēram, arī atbalstot noteiktu prasmju attīstīšanu izglītības sistēmā. Jo tie radošie sasniegumi, kurus apbrīnojam citu valstu pieredzē, lielākoties ir labas izglītības rezultāts, ne tikai talanta tīrradņa aklā veiksme. Visu, ko parasti vērtējam kā pozitīvus mūsu kultūras sasniegumus – piemēram, izcilu operas solistu eksports – lielā mērā veidojusi talantam pievienotā izglītības vērtība. Daudzi Latvijas izpildītājmākslinieki atrod darba devēju globalizētābrīvā tirgus apstākļos. Toties pretēji pasaules vadošo opernamu vadītājiem, starptautisko mūsdienu mākslas biennāļu, triennāļu un citu nozīmīgu izstāžu kuratori nemēdz tikpat bieži izvēlēties Latvijas mākslinieku darbus saviem projektiem. Neliels pieprasījums pēc šīs jaunrades pastāv vietējo kolekcionāru vidē, bet tā ir miniatūra, līdz ar to daudzu Latvijas mākslinieku vienīgais darba devējs var būt tikai valsts. Ko darīt?Varam jautāt – ja izpildītājmākslās Latvijā ir iespējams sasniegt pasaulē konkurētspējīgus rezultātus, kāpēc tas nav iespējams ar oriģināldarbiem? Tāpat varam jautāt – vai tas ir nepieciešams? Vai valstij kā darba devējam būtu īslaicīgi jāparūpējas par radošā darba darītāju izglītību un tai sekojošu veiksmīgu "iziešanu pasaulē" jeb globālajā brīvajā tirgū, vai arī ilglaicīgi jāuztur no tirgus attiecībām brīvs, no globālām norisēm hermētiski norobežots kultūras modelis?