Ziema. Krustojumā zem ceļa zīmēm tērzē sievas smagos mēteļos un vilnas lakatiņos. Vecvārkava. Špoģi. Nīcgale. Līksna. Fotogrāfs Ilmārs Znotiņš saka – tas viņam ir augstākais kompliments, ja kāds šajā izstādē atpazīst un ierauga visu Latgali, ne tikai viņu "nekurieni", kā ģimenē dēvējuši vectēva mājas Daugavpils rajona Kalupes pagastā. "20 kilometru no Aglonas, padsmit kilometru no Nīcgales, padsmit kilometru no Višķiem. Ļoti labā trīsstūrī, izcilā vietā," fotogrāfs precizē māju vietu. "Šajā projektā es vēlējos sasniegt to, ka nerunāju par ģeogrāfisko vietu. Vairāk mēģinu stāstīt simbolu līmenī, jo būtībā tā ir visā Latgalē. Tāpēc ļoti priecāšos, ja cilvēki teiks – nujā, tie ir latgalieši."
Šķiet, tas ir izdevies, jo kāda izstādes apmeklētāja atsauksmju grāmatā ierakstījusi: "Šķita, ka tās ir mūsu vagas." Tālāk rindojas ieraksti – "sirsnīgi", "aizkustinoši","patiesi", "īsti", "atcerējos savu bērnību".
Izstāde Latgales ļaudis ir ļoti personisks projekts, jo izstādes autora tēvs bija no Latgales un bērnībā vasaras Ilmārs bieži pavadīja laukos. Tas, ko labi zinām, liekas ikdienišķs, un bieži nepamanām savdabīgo, unikālo un izzūdošo. Ierosmi fotografēt Latgalē Ilmārs guvis no sava drauga, dāņu fotogrāfa Stīga Stasiga, kurš, viesodamies viņa tēva mājās, teicis: "Fotografē, drīz tā visa pirmatnējā, unikālā nebūs, mums Dānijā vairs nav."
Pirmie Latgales projekta attēli tapuši 1989. gadā, jaunākie – 2018. gadā. Vērtējot fotomateriālu, jāsecina, ka autora dāņu kolēģa teiktais ir piepildījies. Liela daļa cilvēku fotostāstos ir pārcēlušies uz mūža mājām, citi uz Angliju. Daļa no mājām vairs nepastāv, nelielo piemājas lauku vietā iekoptas plašas lielsaimnieku saimniecības. Ilmāra Znotiņa fotoprojekts ir balstīts uz vizuālu stāstu par vienkāršajiem, sirsnīgajiem Latgales cilvēkiem, par viņu dzīves ritmu, kurā svarīgu vietu ieņem ticība Dievam gan tagad, gan arī tad, kad katrs vis baznīcā iet neuzdrošinājās. Bet latgalieši gāja un joprojām iet. Cilvēks, Dievs, darbs ir šo ļaužu pamats, uz tā balstās projekta vizuālā koncepcija.
Izstādes koncepcijā paredzētas divas stāsta līnijas. Viena ir fotogrāfijas, kuras attēlo cilvēka dzīves ciklu nosacīta gada (pavasaris, vasara, rudens, ziema) griezumā, kas caurvīts ar nodarbēm un tradīcijām, kuras ir būtiskas un atkārtojas gadu no gada. Otra līnija ir nelieli, daudz personiskāki stāsti par cilvēkiem, ģimenēm, tradīcijām, kas piedāvā iespēju ceļot laikā 30 gadu griezumā. Piemēram, autoveikals 1992. gadā, 2007. gadā un 2018. gadā, kāzas 1997. gadā un 2017. gadā, kapu svētki u. c.
Ilmārs Znotiņš ir studējis Latvijas Universitātes Žurnālistikas nodaļā, specializējies Maskavas Universitātes Fotožurnālistikas nodaļā un absolvējis dažādus starptautiskus fotožurnālistikas kursus. 1991. gadā viņš bija viens no fotoziņu aģentūras A.F.I. dibinātājiem, no 1995. līdz 2006. gadam strādāja laikrakstā Diena par fotoreportieri. 2006. gadā Ilmārs Znotiņš sāka darbu žurnālā Republika.lv, kur nostrādāja līdz žurnāla slēgšanai 2007. gadā. Ilmārs Znotiņš ir viens no fotoakcijas Viena diena Latvijā organizētājiem, viņš ir piedalījies daudzās fotoizstādēs Latvijā un ārvalstīs, ir vairāku grāmatu fotogrāfs un fotoredaktors, kā arī saņēmis dažādas balvas fotomākslas jomā.
"Kad augu, mūsu Rīgas dzīvokļa vannas istabā, kur cilvēki parasti mazgājas vai skābē gurķus, spīdēja sarkanā gaisma. Tur mans tēvs attīstīja bildes. Viņš bija fotogrāfs. Pirmā tēva fotolaboratorijas darbnīca atradās Logockos Daugavpils rajona Kalupes pagastā. Pilnīgā nekurienē apmēram 10–12 gadu vecumā no vecas piena kannas viņš bija uzbūvējis attēla projekcijas iekārtu (fotopalielinātāju), kam izmantoja saules gaismu, jo elektrības tolaik nebija," izstādes izziņas lapiņā raksta fotogrāfs. Arī izstāde virzās pa gaismas apli, sākot no Lieldienām. "Pirmā bilde ir Lieldienu svece – simbols, gaisma. Ar gaismu sākas dzīve laukos, sākas visi āra darbi, ko laucinieki veic."
90. gados Ilmārs Znotiņš fiksējis tipisku lauku parādību – autoveikalu. "Īpašnieks brauc joprojām, tikai viņam ir cita, smalkāka mašīna. Kad pirms trijiem gadiem es bildēju tajā pašā vietā, viņš pie manis pienāca un krieviski teica – es tevi atceros," stāsta fotogrāfs.
Īpašs fotogrāfiju kopums ir veltīts ilggadējiem kaimiņiem Mukāniem – Helēnai un Jānim, kuri abi nu jau citā saulē. "Mukāni ir raksturīgs latgaliešu uzvārds. Kaimiņi laukos veido sabiedrisko vidi. Viss ir daudz vienkāršāk un pamatīgāk. Kopā strādā, palīdzot cits citam, kopā svin. Blakus ir bēdās. Helēna ar piena kannu pirmā no rīta pārkāpa tēva mājas slieksni. Latgalē māk dalīties," atceras Znotiņš. Tieši Mukānu aiziešana viņsaulē un viņu mājas izzušana no acij ierastās ainavas bija simbolisks punkts iecerētajam ciklam, jo fotogrāfam jau sācis šķist, ka nespēs apstāties nekad. Tajā brīdī viņš sapratis, ka ir jābeidz.
Vairākas fotogrāfijas Ilmārs Znotiņš uzskata par reālām dāvanām no Dieva, ar kuru pats saticies tikai 40. dzīves gadā. Līdz tam tas vairāk bijis babiņai un ģedam par prieku: "Skaitīju pātariņus un tupēju uz celīšiem." To nevar ne izdomāt, ne iecerēt, kad pie Aglonas baznīcas vārtiem negaidīti kadrā ieskrien dievlūdzēja, kas noskūpsta priesterim roku, un debesis pašķiras, lai uz melno zemi raidītu gaismas strēli. Un tas cikla tapšanas laikā nebūt nav bijis vienīgais zīmīgu sakritību mirklis.
"Kad šo projektu esmu kaut kur rādījis, man ir teikuši – tur ir par daudz reliģijas. Bet tas nav kaut kas atsevišķs. Tas viss savijas kopā – Dievs, daba, darbs. Tā viņi dzīvo. Ja latgaliešiem nebūtu ticības, viņi nebūtu tādi, kādi viņi ir," uzsver fotogrāfs, kurš iemūžinājis kadru, kurā vīrietis baznīcā nometies uz viena ceļa, turot rokās pavisam mazu bērniņu. Šādu mezgla punktu, kur nebanāli un precīzi ir nofotografēti ne tik daudz konkrētie cilvēki kā mūžība, laika ritējums, ir daudz.
"Lauku darbu kulminācija ir ap Jāņiem. Bet Latgalē Jāņus īpaši nesvin. Svin, bet ne tik lielā mērā kā visā citā Latvijā. Bet alu dara. Vairāk svin Pēterus. Lūk, šeit redzams – siens, alus darīšana, atkal siens. Pavasarī, vasaras sākumā gandrīz visās katoļu baznīcās ir Pirmā Svētā komūnija. Vēl viens svarīgs pasākums, uz kuru cilvēks Latgalē nevar neaizbraukt, ir kapu svētki. Vari nebraukt uz jubilejām, nebraukt uz kāzām, bet, ja tu neaizbrauksi uz kapu svētkiem, nebūs labi. Un bēres notiek tad, kad tās notiek, – gan ziemā, gan vasarā," Znotiņš komentē cikla pirmo – pavasara un vasaras posmu. «Man ļoti labi patīk pavasaris. Rudens man tik labi nepatīk. Gaisma nāk, gaisma iet projām. Bet arī rudens Latgalē ir ļoti skaists, jo ģimenes parasti sabrauc uz talkām. Sanāk kaimiņi. Pēc tam tu viņiem ej palīgā. Un visu izdara tādā veidā. Ātri, viegli, ar šmakovku un pusdienām. Rudenī arī kauj visu, ko var nokaut. Uz ziemu atstāj tikai to, kas ir nepieciešams. Ziemā es laukos esmu bijis visretāk. Ir tikai dažas fotogrāfijas. Ziemas periods ir miera periods, nekas daudz nenotiek. Cilvēki atpūšas. Lauki atpūšas."
Fotogrāfiju ciklam Latgales ļaudis bijis apmēram četrreiz vairāk. Atlasē palīdzējusi Fotogrāfijas muzeja direktore Maira Dudareva.
Ilmārs Znotiņš ir ļoti aizņemts. Nākamajā rītā viņam jābrauc fotografēt Japānas imperatora kronēšana. Pēc tikšanās ar apmeklētājiem 17. oktobrī viņam izdevās atlicināt laiku ekspresintervijai KDi.
Nesen Intai Rukai bija izstāde Zem tām pašām debesīm, arī viņa ir fotografējusi Latgales ļaudis. Vai ir iznācis redzēt un salīdzināt skatījumu?
Nē, bet es Intas darbus zinu. Es tomēr savā būtībā esmu fotožurnālists. Lai kā mēs uz to visu skatītos, daudzās vietās ir jūtama mana žurnālista izcelsme.
Kā tā izpaužas?
Reālāka un tuvāka klišejām nekā tīrā, augstā māksla. Intai vairāk ir māksla. Es sevi nekad par mākslinieku neesmu uzskatījis.
Viņa arī ne. Intervijā uzsvēra to vairākas reizes.
Jā, absolūti nenoliedzu savu žurnālista izcelsmi. Tas lielā mērā ir noteicis to, kur esmu nonācis ar fotografēšanu.
Pieminēji tēvu – profesionālu fotogrāfu, kurš Ķengaraga dzīvokļa vannas istabā attīstīja filmas, un ka tevi ilgi tas nemaz nav vilinājis. Kas mainījās? Kā tomēr sāki pats fotografēt?
Sākums bija pavisam prozaisks. Tanī brīdī, kad jaunam cilvēkam, mācoties vidusskolā, ir vajadzīga kabatas nauda, viņš bieži vien ir gatavs darīt lietas, kas viņam neko daudz nepatīk, bet kas sola nopelnīt kabatas naudu. Sāku tēvam palīdzēt bildēšanā. Par to viņš man iedeva lielāku kabatas naudu.
Un kad tu sajuti, ka fotogrāfija pievelk ne tikai kabatas naudas dēļ?
Laikam tad, kad man sāka izdoties. Mani interesēja izziņas process kā tāds, žurnālistika. Sāku uz to virzīties. Rakstīju labi, bet mana gramatika joprojām ir briesmīga. Manas parastās atzīmes bija pieci saturā un trīs gramatikā. Un tas trīs arī, es domāju, bija pievilkts ar pozitīvisma zīmīti. Atklāju, ka kaut ko ļoti līdzīgu varu darīt fotogrāfiski.
Vai arī fotogrāfijā var runāt par saturu un gramatiku?
Jā, neapšaubāmi. Ir lietas, kas ir jāpārvalda, kur tev komats, kur tev kas, – tad vari attēlu radīt īsti apzināti un interesanti. Tie ir izteiksmes līdzekļi, ko tu izmanto. Tāpat kā lietojot vārdus, arī fotogrāfijā ir savi izteiksmes līdzekļi, un tos var apgūt. Tas nav kosmoss.
Vairākās fotogrāfijās ir piefiksēti ļoti īpaši brīži, ka rodas jautājums, kā tu tieši tajā brīdī varēji būt līdzās. Piemēram, šī, kur dēls zārkā gulošajai mammai, satvēris potīti, velk kājā kurpi ar sprādzi. Vai tu sarunāji iepriekš, ka nāksi bildēt bēru dienā?
Vienkārši tāpēc, ka es tur biju. Mani palūdza palīgā iecelt zārku. Protams, es teicu jā. Vīrieši visur kur darbos, vajag palīgu. Aizbraucu un palīdzēju. Un iznāca lieta, kas bija manā plānā.
Kāda apmeklētāja atsauksmju grāmatā novēl tev turpināt, jo "tā ir tava misija – dokumentēt". Pats izjūti to kā misiju, vai vienkārši tā ir tava privātā pašizpausme? Ja tavs dāņu draugs nebūtu pagrūdis, pats nebūtu fotografējis?
Es jau bildētu, bet tas mani pamudināja to darīt strukturētāk. Tagad, kad ir digitālā kamera, ir pat vieglāk, jo vari ļoti ātri caurskatīt, ko esi safotografējis, bet toreiz bija negatīvi. Visas bildes jau netaisīja. Ļoti sarežģīti bija saprast, ko tu esi nobildējis. Tā kā es strādāju Dienā un citās avīzēs, šim projektam klājās virsū tas, ko darīju ikdienā. Nav tā, ka esmu ģeniāls savā atmiņā. Strukturētība man palīdzēja sākt strādāt ar to, ko jau biju izdarījis. Vilkt cauri privāto projektu ir forši, jo tas tev dod atelpu no ikdienas maizes darba, bet tajā pašā laikā tu bildē ļoti daudz, un slāņi krājas pa virsu, un neatceries vairs, kas tur ir vērtīgs.
Ja cikls tapis 30 gadu laikā, pārsteidz, ka esi turējies pretī kārdinājumam fiksēt vairāk savu dēlu izaugšanu.
Tam jau nav nozīmes.
Tas nav vienkārši privāts ģimenes albums, tāpēc droši vien arī cilvēki fotogrāfijās ierauga savu pieredzi un atmiņas.
Nekādā ziņā. Bērni ir daļa no tās dzīves. 1. stāvā ir bilde, kur bērni nāk lejā no kalna. Tādus es viņus atceros. Tā es arī staigāju. Pavasarī, kad bija talkas, visiem bija priecīgi. Sabrauca kopā vairākas ģimenes, bija bērni un jautrība, bija forši. Ikdienā, vasarā dzīvojot laukos, es biju viens.
Tavas ģimenes dzīve rit pilsētā, un lauku mājās Latgalē neviens nedzīvo. Vai lauku māju kādreiz neesi izjutis arī kā slogu? Latviešu kultūrā atstātie lauki bieži vien uzspiež vainas zīmogu.
Tas ir normāli. Esmu pārliecībā, ka viss attīstās pa spirāli un kādā vietā mēs nonākam tajā pašā punktā, tikai citā attīstības pakāpē. Tāpēc es domāju, ka mūsu laukiem ir perspektīva, nezinu, cik tuva vai tāla, bet cilvēki novērtēs to, ko viņi var dabūt laukos. Ļoti daudzi cilvēki jau sāk to novērtēt. Tāpēc ir svarīgi, lai cilvēki būtu labi izglītoti, lai viņi savu darbu – ne gluži ar rokām – varētu darīt arī laukos. Dzīvot tīrā, skaistā vietā un darīt lietas, kas viņam ir prātā. Tā ir virtuālās pasaules pozitīvā sadaļa. Bet, ja lauki tiktu pārpludināti, tad tie arī vairs nebūtu lauki.
Kāda ir bijusi tava dzīve pēc šī cikla? Kāda šobrīd ir tava fotogrāfa ikdiena?
Pašlaik esmu ļoti priecīgs un iedvesmots – strādāju pie prezidenta par fotogrāfu. Vienkārši izdzīvoju iespēju būt ļoti interesantā procesā. Uzskatu, ka šim prezidentam ir daudz dots. Ceru, ka viņš nepagurs un turpinās. Arī komanda, kas viņam ir izveidojusies, ir radoši stimulējoša. Līdz ar to es strādāju tā, kā jūtu, man to ļauj. Es vienkārši baudu iespēju brīvi izvērsties. Izbildējos.
Tā ir pilnīgi cita vide bez lauku kolorītajiem ļaudīm un faktūrām. Vai vīrietis labā uzvalkā tev ir tikpat interesants kā kaimiņu Mukānu pāris?
Ir tik daudz lietu, kurām es nemūžam netiktu klāt! Šo visu esmu sabildējis tagad Ņujorkā ar prezidentu (rāda telefonā – U. A.). Godīgi sakot, fotogrāfiski es tagad izbaudu brīvību. Daru to, kas man ir jāizdara, bet blakus ieraugu lietas, kuras vienkārši prasās uz fotogrāfiju. Pieļauju, ka tur varētu sanākt jauns projekts. Varbūt četrgades? Jo cilvēki jau redz uzvalkus, baltos kreklus ar kaklasaitēm. Tas, kas paliek aiz kadra, ko cilvēki neredz, ir ļoti interesants.
Tu biji Dziesmu svētku oficiālais fotogrāfs? Kā ir bildēt svētkus no iekšpuses?
Super! Dziesmu svētki man ir ļoti tuvu. Es tos saucu par latviešu olimpiskajām spēlēm. Mēs varbūt neesam tik vareni sporta spēlēs, bet dziedāšanā un dejās esam fantastiski. Mums līdzinās tikai igauņi. Ļoti interesanti, ka es jau esmu bijis arī triju igauņu svētku oficiālais fotogrāfs. Man ļoti patīk, kā viņi to dara. Domāju, ka mēs varam mācīties.
Kas, tavuprāt, ir aizgūstams?
Viņiem pasākums ir vēl tuvāks olimpiskajām spēlēm. Tartu, kur notika pirmie Dziesmu svētki, viņi aizdedz Dziesmu svētku uguni. Lāpa ar pavadītājiem dodas cauri visai Igaunijai. Tā ceļo ilgi. Manuprāt, četras nedēļas, un cilvēki var pievienoties. Katrā vietā, kur lāpa nakšņo, ir koncerts – mazi Dziesmu svētki. Tas ir fantastiski! Tiem, kas netiek uz Tallinu, uz lielajiem Dziesmu svētkiem, ir sajūta, ka viņi ir daļa no svētkiem. Vēl viena lieta – gājiens dodas uz Dziesmu svētku estrādi. Kad visi ir sanākuši, sākas koncerts. Aizvien uz augšu, uz augšu, uz augšu, un tad – kulminācija! Mūsu gājiens ir foršs, bet piedzīvojam tādu kā atslābumu, un vēl jāsaņemas koncertiem. Man par igauņiem kādreiz bija cits viedoklis. Tas ir stipri mainījies.
Cik saprotu, uz labo pusi?
Jā. Man ļoti patīk, kā viņi dara daudzas lietas.
Redz, tevi pat igauņi aicina fotografēt savus svētkus. Ja tevi jauns cilvēks lūgtu iemācīt arodu? Šodien arī laikam uz tikšanos ar tevi bija sanākuši fotogrāfijas interesenti?
Jā, tas bija Skolēnu pils fotopulciņš, ko vada Andris Kozlovskis. Man pašam skolnieku nav. Man nekad nav bijis tik daudz laika, vienmēr esmu daudz strādājis. Nē, nav gluži taisnība – esmu lasījis kaut kādas lekcijas. Andris nolasa ne tikai kaut kādu teoriju un paprasa mājasdarbus, bet viņš ar viņiem kopā izdzīvo fotoprocesus.
Tev ir ābeces pamatpatiesības, ko tu celtu galdā pirmajā tikšanās reizē?
Ir. Fotogrāfs lielos vilcienos ir domātājs caur savu kameru. Tas, kā viņš to izdomā un izdara, ir visi tehniskie līdzekļi. Starp vienkārši attēlu un labu attēlu ir milzīga atšķirība. Atšķirība slēpjas tajā, ko mums uzdāvina, jo katram attēlam kaut ko uzdāvina. Sarežģītais fotogrāfiskajā lietā ir – vai tas, ko tu esi nolēmis ieraudzīt un parādīt, ir saprotams tavam skatītājam. Pretējā gadījumā tas nav ne nieka vērts.
Ilmārs Znotiņš. Izstāde Latgales ļaudis
Latvijas Fotogrāfijas muzejs, Rīgā, Mārstaļu ielā 8
Līdz 3. novembrim
Fotomuzejs.lv