Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 23. maijs
Leontīne, Ligija, Lonija, Leokādija

Viena latviešu opera taču varētu iziet pasaulē! Intervija ar režisori Kristīnu Vuss

"Izrādi asociatīvi risinām laika tunelī, kas no Šekspīra laika ved uz 1935. gadu un tālāk līdz mūsu dienām," stāsta režisore Kristīna Vuss, kura Latvijas Nacionālajā operā iestudējusi Jāņa Kalniņa operu Hamlets

Manuprāt, šī izvēle – Jāņa Kalniņa opera Hamlets – ir vērtīga investīcija nākotnē. Tieši īsuma un kodolīguma dēļ ir izredzes, ka šo operu varētu ieraudzīt arī citu operteātru dramaturgi, direktori un mākslinieciskie vadītāji un tā varētu nonākt arī kāda vācu operteātra repertuārā. Viena latviešu opera taču varētu iziet pasaulē! Tā saka vācu režisore ar latviskām saknēm Kristīna Vuss, kura Latvijas Nacionālajā operā (LNO) radījusi Jāņa Kalniņa operas Hamlets jauniestudējumu. Pirmizrāde, ko diriģēs Mārtiņš Ozoliņš, notika 13. janvārī.

Kristīna Vuss ir beigusi Berlīnes Mūzikas augstskolu kā pianiste, režisore un dramaturģe. Viņa pilnveidojusi zināšanas Cīrihes Universitātē un Teātra un mūzikas menedžmenta kursos Minhenes Universitātē. Šis ir viņas trešais inscenējums Latvijas Nacionālajā operā, iepriekš veidota Georga Frīdriha Hendeļa Alčīna (1998) un Volfganga Amadeja Mocarta Dons Žuans (1999). Šīs izrādes viesojušās ārzemēs – Igaunijā, Krievijā, Spānijā, Honkongā un Polijā. Alčīna novērtēta ar Lielo mūzikas balvu.

Starptautisku slavu guvis pirmais Polijā izdotais operas ieraksts Blu-ray formātā – Antonīna Dvoržāka Nāra, ko Kristīna Vuss iestudēja Bidgoščas Opera Nova 2019. gadā. Vācijas publika un kritika atzinīgi vērtējusi režisores devumu retu operu iestudēšanā un pazīstamu darbu (Karmena, Salome un Dons Kihots) poētiskās un svaigās interpretācijas. Gan Berlīnē, gan Minhenē Kristīna Vuss veido izrādes ar pilsētvides un pilsētas vēstures iesaisti. Minhenē šādā kontekstā tapuši 28 darbi septiņpadsmit vietās (Burvju flauta, Didona un Enejs, Sikspārnis u. c.). Latvijā Kristīna Vuss iestudējusi deviņas izrādes, kuru vidū ir bijis Voiceks un Orfejs Jaunajā Rīgas teātrī, Hercoga Zilbārža pils un Lencs izstāžu zālē Arsenāls un Rinaldo Rundāles pils muzeja Zaļā teātra atklāšanā.

Kā jūsu interešu lokā nonāca Jāņa Kalniņa opera Hamlets?

Kādā 2020. gada aprīļa pēcpusdienā man piezvanīja Latvijas Nacionālās operas vadītājs Egils Siliņš. Tas bija tieši tajā pavasarī, kad putni jau atkal dziedāja, bet opermākslinieki klusēja un teātri bija slēgti pandēmijas dēļ. Viss bija apstādināts, valdīja pilnīgs apjukums un bezcerība, bet Egils Siliņš teica – mēs teātrī plānojam nākotni. Viņš man piedāvāja veidot Jāņa Kalniņa Hamleta iestudējumu.

Piekritāt, daudz nedomājot?

Nē. Vispirms gribēju redzēt notis. Man e-pastā atsūtīja ieskenētu operas klavierizvilkumu. Tas bija rokrakstā, rakstīts ar paša Jāņa Kalniņa roku. Šim rokrakstam, visam nošu grafiskajam zīmējumam bija interesanta atmosfēra, noskaņa, un tas mani uzrunāja. Tad jau piekritu, neskatoties, kas tur rakstīts, jo noteicošais bija – kā tas ir rakstīts, turklāt ar paša komponista tekstiem latviešu valodā. Libretu savai operai Jānis Kalniņš rakstījis pats. Skatītāji, kas gaida Šekspīra darba traktējumu, būs vīlušies, jo no Šekspīra operā palicis visai maz.

Šekspīra lugā ir ļoti daudz tēlu, bet opera ir koncentrēta desmit ainās, un tajā ir stipri mazāk personāžu. Uzmanības centrā ir sirdsapziņas tēma. Operas libretā nav minēta ne Šekspīra drāmā aprakstītā politiskā situācija, ne kara priekšnojautas, ne saistība ar Norvēģiju, nav arī sižeta samezglojumu Hamleta ceļā. Tas ir praktisku apsvērumu dēļ, jo Jānis Kalniņš bija teātra mūziķis, Latvijas Nacionālā teātra kapelmeistars un pēc tam diriģents Latvijas Nacionālajā operā. Vispirms viņš uzrakstīja mūziku Mihaila Čehova iestudējumam Hamlets (1932) Latvijas Nacionālajā teātrī, pēc tam operu Hamlets, kuru pabeidza 1935. gadā. Viņš labi zināja: ja operā būtu divdesmit vīriešu sololomu, būtu ļoti grūti iestudēt šādu darbu. Kurš operas direktors tam piekristu? Šāda opera būtu arī ļoti gara, savukārt Jāņa Kalniņa Hamlets ilgst mazāk nekā divarpus stundu.

Vai režisores darbā jums palīdz tas, ka spēlējat klavieres, turklāt profesionāli?

Agrāk biju pianiste, tagad esmu režisore. Mani interesē visa orķestra partitūra – tas, kurš instruments ko spēlē. Man bija svarīgi, ka ir pieejams šīs Jāņa Kalniņa operas ieraksts. Ar to gāju pie jūras un domāju, kas šajā mūzikā notiek. Savu režijas redzējumu gatavoju vietā un situācijā, kur klavieru nebija vispār. Diemžēl neesmu redzējusi diriģenta Viestura Gaiļa un režisora Gunta Gailīša veidoto šīs operas iestudējumu 2004. gada vasarā Bauskas pilsdrupās, jo tobrīd man bija jāstrādā Vācijā.

Ja reiz Jāņa Kalniņa klavierizvilkumā jūs uzrunāja nevis kas, bet kā bija rakstīts, kas tieši radīja šo vilkmi?

Komponista rokraksts! Kāpēc? To ir grūti izstāstīt. Neesmu grafoloģe, nepētīju un nevaru raksturot no šāda viedokļa. Man tas vienkārši patika, šķita simpātisks. Tas pat nebija īstais rokraksts, bet gan pieraksts ar drukātajiem burtiem. Tas noteikti prasījis ļoti daudz laika, droši vien Jānis Kalniņš strādājis arī naktīs, lai dabūtu to gatavu. Taču arī šajā ziņā viņš bija ļoti praktisks cilvēks: viņam bija svarīgi, lai uzrakstītais būtu labi salasāms un saprotams.

Protams, mani interesēja komponista biogrāfija, dzīve. Ļoti nopriecājos, kad Minhenes bibliotēkā atradu Jāņa Kalniņa dzīvei un darbam veltīto Alfona Kalna monogrāfiju Janka 100, kurā aprakstīta arī operas Hamlets komponēšana. Šajā grāmatā izlasīju, ka Jānis Kalniņš šo operu iesācis 1934. gada novembrī Rīgā, bet 1935. gadā turpinājis Zalcburgā slavenā vasaras festivāla laikā. Tā gada rudenī Zalcburgā viņš Hamletu pabeidza. Man bija interesanti uzzināt, ka šis komponistam bijis radošiem impulsiem un salīdzinājumiem bagāts laiks, jo viņš uz Austriju bija aizbraucis mācīties pie diriģentiem un apmeklējis daudzus mēģinājumus un izrādes. Starp citu, lielajā Minhenes bibliotēkā ir ļoti daudz grāmatu no Latvijas – gan tādas, kas izdotas sen, gan mūsdienu izdevumi.

Kas jūs saista Hamleta mūzikā?

Tā ir ļoti kinematogrāfiska. Operā ir daudz orķestra starpspēļu, un tās atgādina 30. gadu krāšņo, melodramatisko filmu mūziku. Šai operai un kino ir daudz kopīga. Pat vēl vairāk nekā ar dramatisko teātri. Idejas par iestudējumu rosījās ļoti ātri. Atbraucu uz Rīgu 2020. gada augustā, lai satiktos ar iestudējuma scenogrāfu mākslinieku Andri Eglīti un kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku. Iekštelpās tikties nedrīkstēja, tāpēc mūsu sarunas notika ārā, 1935. gadā stādītajā Ziedoņdārzā.

Tieši tur, zem Ziedoņdārza ozoliem, tapa pirmās idejas. Andris Eglītis teica, ka viņa skatījumā galvenās tēmas būs spēks un maigums, savukārt man šķita svarīga sirdsapziņas tēma. Spēks, maigums un sirdsapziņa ir mūsu izrādes pamatdoma. Toreiz arī izdomājām, ka visa skatuve būs balta, izrāde norisināsies kā uz ledus – gribējām, lai izrāde būtu gaiša. Galma sabiedrībā vajag uzmanīties tāpat kā uz ledus – viegli var paslīdēt…

Sapratām, ka izrādes kostīmos būs arī krāsu akcenti, kas ir ātri ieraugāmi, taču dažu krāsu, kas parasti asociējas ar Hamletu, nebūs. Šis būs nevis Hamlets, kādu esam pieraduši sagaidīt, bet mūsu idejas par Hamleta tēmu interesantā, daudzveidīgā, klausītājiem emocionāli viegli uztveramā mūzikā. Interesanti, ka arī slavenos Šekspīra lugas atslēgas teikumus "Kaut kas ir sapuvis dāņu karaļvalstī" un "Laiks ir izgāzies no eņģēm" Jānis Kalniņš libretā nav ielicis.

Attiecībā uz laikmeta kostīmiem – tā vienmēr ir interpretācija. Kristīnei Pasternakai ir talants vēsturiskajiem tērpiem piešķirt mūsdienīgu elpu. Mums bija skaidrs, ka iestudējumā gribam iekļaut atsauces uz 1935. gadu – Jāņa Kalniņa operas pabeigšanas gadu –, kad par tautas saziedotajiem līdzekļiem bija uzcelts Brīvības piemineklis, Parīzes Trokadero muzeja Eiropas galeriju atklāja ar Baltijas valstu tautas mākslu un Latvijas komanda guva vēsturisku uzvaru Eiropas pirmajā basketbola čempionātā. Uz mani dziļu iespaidu atstāja šim leģendārajam notikumam veltītā filma Sapņu komanda 1935 (2012).

Operas inscenējumā radoši izmantoti arī tā laika tehnikas sasniegumi Latvijā: Valsts elektrotehniskās fabrikas ražotais radioaparāts VEF Super Lux MD/37 ar Eiropas kartes veida skalu, pasaulē mazākais fotoaparāts Minox un kinokamera, kuru VEF sāka ražot dažus gadus agrāk, pirms tika uzņemta filma Zvejnieka dēls. Tāpēc izmantojam Zvejnieka dēla afišu. Vēl mums ir to laiku rakstāmmašīna un dažādu laiku un zemju mākslas darbu reprodukcijas. Būs arī dažas zīmīgas atsauces, kas apliecinās, ka stāsts risinās Dānijā.

Izrādi asociatīvi risinām laika tunelī, kas no Šekspīra laikmeta ved uz 1935. gadu un tālāk līdz mūsu dienām – līdz skatuves videi tieši tagad tapušajiem Andra Eglīša gleznojumiem. Tajos īstenota mūsu doma par ledu un atkusni kā Hamleta darbības vidi.

Konferansjē tēlā izrādes prologā klātesošs būs pats komponists Jānis Kalniņš viņam raksturīgajās brillītēs un uzvalkā pēc 1935. gada modes. 1935. gadam piederīgi ir arī kaprači un aktieri, kuri slaveno ludziņu karaļnama ballē izspēlē 30. gadu piegriezuma tērpos ar Jūlija Madernieka rakstiem. Ar laikmetu satikšanos saistītu asociāciju ir ļoti daudz. Gribu izteikt sevišķu pateicību iestudējuma patronam Latvijas Nacionālās operas ģildei (ASV), kura deva mums iespēju idejas realizēt.

Kurā laikā jūs vislabprātāk izvēlētos dzīvot, ja būtu tāda iespēja?

Es noteikti dzīvotu XIX gadsimtā, jo tad tapa daudzi interesanti darbi literatūrā un glezniecībā, mani uzrunā tā laika kostīmu kultūra. Esmu XIX gadsimta cilvēks.

Sirdsapziņa, ko uzsverat iestudējumā, ir pārlaicīga, mūžīga tēma.

Izrādi caurvij septiņi sirdsapziņas tēli, kuri "pieder" septiņiem galvenajiem varoņiem – pieciem vīriešiem un divām sievietēm. Šie tēli nedzied, bet piedalās darbībā kustību valodā. Hamleta mūzika ir ļoti dejiska, izrādē liela loma ir kustībai, par kuru atbild horeogrāfs Agris Daņiļevičs.

Kurš šekspīriskās drāmas tvērums operā ir spilgtāks un spēcīgāks – franču komponista Ambruāza Tomā Hamlets (1868, ar baritonu titullomā) vai Latvijas traģiskās vēstures dēļ starptautiski citur vēl nezināmais Jāņa Kalniņa Hamlets (1935, ar tenoru titullomā)?

Es tā nesalīdzinu, tas ir pavisam cits laiks un cita mūzika. Es iestudēju latviešu komponista operu un iedziļinos Jāņa Kalniņa Hamleta tapšanas laika īpatnībās.

Lai salīdzina mūzikas un teātra zinātnieki?

Esmu arī teātra zinātniece, taču, veidojot režiju, savu zinātnisko jomu "atlaižu", lai tā neierobežotu manu režisores māksliniecisko brīvību. Pietiek ar to, ka jau piecas izrādes esmu iestudējusi kovidlaika epidemioloģisko ierobežojumu, visstingrākās distancēšanās apstākļos. Veidojot Hamleta režiju, raizējos, ka jau rīt varbūt nedrīkstēs uz skatuves darīt tā, kā darām šodien. Tāpēc jauniestudējumā ir maz pieskārienu.

Tomēr radošā vispusība un plašais redzesloks atstāj ietekmi uz visu, ko darāt? Pianiste, zinātniece, režisore… Izrādās, arī zīmējat, ilustrējat!

Ilustrācijas esmu veidojusi tikai Raiņa lugas Zelta zirgs svētku izdevumam, kas vēsturiskajā paša autora tulkojumā tika publicēts Vācijā 2015. gadā ar speciālu Vācijas kultūras ministres atbalstu. Tā ir liela, skaista grāmata, kurai veidoju piecas ilustrācijas – akvareļu kolāžas, kurās apvienoju katram cēlienam būtisko. Izrādījās, ka uzzīmēt tikai piecas ilustrācijas ir teju grūtāk nekā iestudēt operu.

Tā taču nebija pirmā sastapšanās ar otu?

Bērnībā esmu daudz gleznojusi akvareļus.

Vācijas aizejošās valdības kultūras ministre atbalstīja arī jūsu grāmatu – 2018. gadā iznākušo kultūrvēsturisko pētījumu Savijušās kultūras Baltijā. Divas mūzikas vēstures Latvijā no 1700. līdz 1945. gadam? Kāpēc "divas vēstures"?

Vācu un latviešu. Divas kultūras mijiedarbībā. Tās abas, kā pinot bizītes, savijas kopā. Tam, kur šis savijums ir lielāks, pievērsu vairāk uzmanības, piemēram, Jāņa Mediņa operai Uguns un nakts ir veltīta vesela nodaļa. Grāmata beidzas ar neaizmirstamu Gido Kokara interviju 2016. gadā. Mēs satikāmies svētdienas pēcpusdienā kafejnīcā pie Melngalvju nama, viņš bija paņēmis līdzi plānus jaunajai Mežaparka estrādei. Es drīkstēju nofotografēt ar mobilo telefonu. Runājām par Latviju, par dziesmu un dainām vairākas stundas, līdz viņš teica: "Tagad man jābrauc, jo rāda hokeju!" Es gribēju apspriest jautājumus, par kuriem Vācijā neko daudz nezina, – par mūsu dainu bagātību, par reģioniem, Rundāli un Jelgavu, par lauku skoliņām un skolotājiem. Tas viss man likās ievērības vērts.

Rakstot grāmatu, mani īpaši interesēja Volfganga Gētes laikabiedrs un jaunības draugs, Cesvainē dzimušais protestantu baznīcas superintendanta dēls dzejnieks Jākobs Mihaels Reinholds Lencs un Ludviga van Bēthovena draugs, komponists un Kurzemes mācītāja dēls Karls Ferdinands Frīdrihs Amenda, kurš pēc studijām Jēnas Universitātē ieradās Vīnē 1798. gadā. Viņi kopā arī muzicēja.

Lencam bija laba izglītība, viņš iemācījās latviešu valodu. Būdams Vācijā, viņš iepazinās un sadraudzējās ar Gēti un rakstīja brīnišķīgus dzejoļus, no kuriem vairākus Gēte piedēvējis sev. Tāpēc ģermānisti joprojām grib uzzināt, kas notika Veimārā tajā dienā, kad Lencam pēkšņi nācās atstāt šo pilsētu. Lencs bija ļoti apdāvināts un arī ļoti jūtīgs. Viņam bija traģisks liktenis – viņš aizgāja mūžībā Maskavā uz ielas. Par viņu es jau 1996. gadā Rīgā izveidoju izrādi ar Dzirnām, Juri Strengu, Litu Beiri, Ivaru Stoninu un Agri Daņiļeviču telpās, kur vēl tikai tapa izstāžu zāle Arsenāls. Lencu atveidoja Ivars Stonins. Tas bija inscenējums, kurā Gēte (Agris Daņiļevičs) nerunāja nevienu vārdu. Viņu Lencs pat nesa uz saviem pleciem.

Starp citu, Latvijā, Rīgā, ir dzimis arī ievērojamais vācu komiķis Heincs Ērharts (1909–1979), kura vectēvs Pauls Neldners bija slavens mūzikas izdevējs, latviešu komponistu atbalstītājs. Vectēva tirgotavā pretim Operai Heincam Ērhartam jaunībā nācās strādāt. Varbūt kāds gaidīja, ka grāmatā daudz rakstīšu par Riharda Vāgnera jaunības gadiem Rīgā, bet kāpēc gan vēlreiz atkārtot to, ko jau rakstījuši citi? Vāgners ir pieminēts, taču pavisam īsi, jo mani vairāk interesēja citas tā laika personības. Gribēju parādīt gan profesionālo, gan tautas mākslu, pastāstīt par latviešu valodu un parādīt, no kurienes nāk dziedātāji, kurus labprāt angažē Eiropā. Grāmatas 189. lappusē esmu pieminējusi Kalniņa Hamletu, pat nenojaušot, ka drīz pati iestudēšu šo operu.

Pētījums tapa ilgi, es to sāku Cīrihē pirms desmit gadiem un rakstīju ar pārtraukumiem līdztekus saviem režijas darbiem. Daudz literatūras atradu Cīrihē un Minhenē. Tur ir vislielākie zinātnisko grāmatu krājumi latviešu valodā. Kas to būtu domājis, ka tur latviešu grāmatu izvēle ir lielāka nekā slavenajā Herdera institūtā Mārburgā? Mana grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar dokumentāliem attēliem, un publikai to prezentējām skaistās koncertizrādēs gan Berlīnē ar Berlīnes latviešu kori un vācu māksliniekiem, gan Nimfenburgas pilī Minhenē. Vācu tenoram jautāju, vai viņš varētu šim pasākumam iemācīties Emīla Dārziņa dziesmas latviešu valodā, un viņš to labprāt izdarīja.

Pateicoties Vācijas kultūras ministres atbalstam, grāmatas cena ir tikai 12 eiro. Tā nav vieglā literatūra, bet cilvēki pērk un lasa, un ne tikai muzikologi. Biju ļoti priecīga, ka Minhenē tā pat bija ielikta veikala skatlogā. Mana interese par latviešu mūziku nekad nav apsīkusi, lai gan izrādes, kuras iestudēju Vācijā, ir ļoti tālu no latviešu oriģināloperas pasaules.

No kurienes jums pašai, Vācijā dzimušai un augušai, ir latviešu valoda?

Man to iemācīja mamma. Viņa studiju laikā iepazinās ar manu tēti un aizbrauca viņam līdzi uz Vāciju. Šis ir nevis politisko emigrantu, bet mīlestības stāsts. Mājās arvien vēl runāju latviešu valodā, un nav problēmu to uzturēt svaigu, lai gan darbā sastopos ar pavisam citām valodām – vācu, angļu un krievu valodu. Daudzi Vācijā dzīvojošie mūziķi runā krieviski.

Vai Latvijā jūtaties kā mājās? Vai salīdzināt to, kas notiek šeit, ar dzīvi un sabiedrību Vācijā?

Pēdējo reizi Rīgā biju 2016. gadā. Man ir ieskats tikai ierobežotā sabiedrības daļā, jo Rīgā neko citu neredzu, izņemot mēģinājumus Operā un vietu, kurā mitinos. Uz Operu nāku kājām pa Krišjāņa Barona ielu un zinu dažus mazus pārtikas veikalus, kuros pašlaik drīkst ienākt tikai viens cilvēks.

Kas jums ir aktuāls pēdējā laikā Vācijā?

Minhenē man bijušas 28 izrādes – nevis opernamā, bet muzejos, Universitātes kupola hallē un Olimpiskajā parkā uz ezera skatuves ar 3800 skatītāju vietām. Tur veidoju Mocarta Burvju flautas iestudējumu, iepinot tajā Bavārijas un Minhenes vēsturi. Henrija Pērsela operas Didona un Enejs iestudējumā Štarnbergas pilsētā, kas atrodas netālu no Minhenes, savukārt iekļauta Štarnbergas ezera vēsture. Specializējos reģionālās dabas kolorīta, pilsētvides un vēstures aspektu savīšanā stāstos kopā ar mūziku un operu.

Daudzas šādas izrādes pēdējā laikā tapušas Minhenē, viena – Berlīnē, kur es dzīvoju, bet esmu sastopama reti, jo strādāju citur. Minhene ir ļoti interesanta, tās pilsētvidē tapuši jau daudzi stāsti. Tie ir dažādi un rodas sadarbībā ar daudzām iestādēm. Bija triloģija par Žilu Vernu un viņa romāniem, ko daļēji iestudēju velvēs alus pagrabā, kur tagad notiek koncerti un izrādes. Tur ir laba akustika, un šī vide ir samērā tuva romāna Ceļojums uz Zemes centru gaisotnei. Divas izrādes notika baroka baznīcā, kas atrodas pašā Minhenes centrā un ir pārveidota par medību un zvejas muzeju. 2020. gada janvārī un februārī, tieši pirms lielās, pēkšņās pauzes, notika izrāde Appassionato! par Bēthovenu. Nodarbošanās ar vēsturi man vienmēr ir tuva. Minhenes publika ir ļoti izlutināta ar visaugstākā līmeņa mākslu, bet, ja ideja nav pašmērķis un vēl izrādās, ka ir iespēja izstāstīt un izdzīvot būtisku vēstures pieredzes stāstu, kura aculiecinieki un dalībnieki vēl ir dzīvi un var iesaistīties, noteikti ir vērts to darīt. Ja konteksts ir interesants, tas patīk.

Kāpēc Antonīna Dvoržāka Nāras iestudējums Bidgoščas teātrī bija tik īpašs, ka to ierakstīja un izdeva Polijā pirmajā Blu-ray?

Uz Bidgošču mani aicināja tāpēc, ka tur bija ļoti patikusi Latvijas Nacionālās operas viesošanās ar Hendeļa Alčīnas izrādi manā režijā. Bidgošča senāk bija vācu (Prūsijas) pilsēta, un tajā bija skaists tilts, kuru pilsēta gribēja atjaunot, bet tas vēl nebija izdevies. Šo 27 metrus garo tiltu man uzbūvēja uz skatuves izmērā 1:1. Tas nebūtu iespējams uz LNO skatuves, jo tā būtu par mazu.

Burve, kura Dvoržāka operā pārvērš nāras asti par kājām, iestudējumā ir māksliniece, kas dzīvo zem tilta un glezno senos Bidgoščas skatus. Vietējiem skatītājiem iestudējums patika ne tikai Dvoržāka mūzikas un aizkustinošā stāsta dēļ, bet arī tāpēc, ka tajā bija precīza saistība ar viņu pilsētu. Pēc tam šis tilts tika atjaunots reālajā dzīvē. Šis bija rets gadījums, kad opera pasteidzās dzīvei pa priekšu.

Hamlets 

LNO 16., 18., 21.I, 24.III, 1.IV plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–40

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja