Spilgtā un darbīgā dziedātāja Latvijas Nacionālās operas (LNO) soliste Jūlija Vasiļjeva pēdējā laikā ir guvusi daudz vērā ņemamu panākumu. Pirmkārt, pēc lieliski nodziedātās titullomas Džuzepes Verdi Luīzes Milleres koncertuzvedumā un spoži interpretētajām lomām jauniestudējumos (donna Anna Volfganga Amadeja Mocarta operā Dons Žuans, Hanna Glavari Franca Lehāra operetē Jautrā atraitne, Klorinda Džoakīno Rosīni komēdijā Pelnrušķīte) māksliniece ir izvirzīta Lielajai mūzikas balvai kategorijā Par izcilu sniegumu gada garumā. Otrkārt, pagājušā gada nogalē izcīnīta 3. vieta 16. Starptautiskajā vokālistu konkursā Cappuccilli-Patané-Respighi Itālijā. Treškārt, šī ir Jūlijas Vasiļjevas desmitā – jubilejas – sezona Latvijas Nacionālajā operā. Ceturtkārt, pašlaik viņa gatavo Karolkas lomu Leoša Janāčeka operā Jenūfa, kuras režisors ir Alvis Hermanis. Šī iestudējuma pirmizrāde notika 2014. gadā Briseles opernamā La Monnaie. Uzvedums tapa sadarbībā ar Boloņas Teatro Comunale. Iestudējuma pirmizrāde LNO gaidāma 23. februārī. Piektkārt, drīzumā ierakstu kompānija Skani laidīs klajā Jūlijas Vasiļjevas albumu, kurā viņa kopā ar pianistu Māri Skuju ir iemūžinājusi Lūcijas Garūtas divdesmit solodziesmu.
Jūlija Vasiļjeva ir absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bakalaura studijas profesores Anitas Garančas vadībā un maģistrantūru pie profesores Lilijas Greidānes. Piedalījusies JVLMA operas studijas Figaro iestudējumos, papildinājusi meistarību pie Edas Mozeres, Renato Bruzona, Ingas Kalnas, Aksela Everarta, Margaritas Gruzdevas un Māra Skujas. Jūlijas Vasiļjevas lomu vidū ir Violeta Verdi operā Traviata, Džilda Verdi operā Rigoleto, Lelde Imanta Kalniņa operā Spēlēju, dancoju, Maija Zigmara Liepiņa operā Turaidas Roze, Suzanna Mocarta operā Figaro kāzas, Margarēta Šarla Guno operā Fausts, Norīna Gaetāno Doniceti operā Dons Paskvāle, Nella Džakomo Pučīni operā Džanni Skiki un Liu Pučīni operā Turandota.
Ar ko mēs varētu turpināt jūsu padarītā uzskaiti?
Cik man bijis lomu? Tās neesmu saskaitījusi. Šis ir mans jubilejas gads Operā. Šajos desmit gados bijis vien neliels pārtraukums, kas saistīts ar manas otrās meitas piedzimšanu. Tagad Polīnai ir septiņi gadi. Viņai bija tikai divi mēneši, kad mani izsauca dziedāt Džildu, jo bija jāglābj Rigoleto izrāde saslimušās kolēģes vietā.
Vai tagad pēc kovidpandēmijas ir pamatīgs paātrinājums?
Jā, īpaši tas bija jūtams decembrī, kad bija ļoti daudz koncertu un izrāžu, jutu, ka dzīve atgriežas tāda, kāda bija. Taču šie trīs gadi mums ir nozagti. Notikumu bija ļoti maz, toties tas bija labs laiks, lai mācītos jaunu repertuāru un ietu dziļumā, citā līmenī. Tas man deva iespēju labi sagatavoties Luīzei Millerei, kuras koncertuzvedums lokdauna dēļ tika pārcelts gadu uz priekšu. Loma nobrieda, un tagad es to novērtēju. Žēl, ka koncertuzvedums notika tikai vienu reizi, taču tas bija skaisti. Luīzes Milleres loma ir apjomīga un ļoti atšķiras no tā, ko darīju pirms tam. Tā bija nākamā pakāpe, kas man ļāva domāt, ka varu darīt kaut ko lielāku, dramatiskāku, nopietnāku, nevis tikai čivināt pa augšām.
Gaidīsim lēcienu jaunā repertuārā?
Lēnām gatavoju Adriānu Lekuvrēru un Abigailu. Gribu iet uz lielajām Verdi lomām, varbūt pamēģināt kaut ko no "vieglā" Vāgnera. Domāju, ka tas ir, tikai pateicoties pandēmijas gadiem, kas ļāva vairāk iedziļināties sava instrumenta īpašībās, paeksperimentēt un atklāt jaunas iespējas.
Ir arī kāds, kas iedrošina un palīdz ar padomu?
Pēdējos trīs gadus cieši strādāju ar pianistu Māri Skuju, kuram ir milzīga pieredze ar dziedātājiem, ar dažādu repertuāru. Dažreiz viņš spēlē visu operas cēlienu pilnīgi no galvas un zina, kuru partiju kurš instruments izpilda. Viņam ir ļoti laba dzirde un intuīcija. Viņš man ir ļoti palīdzējis, tāpat kā vēl virknei mūsu Operas solistu.
Vai jūs interesē starptautiskā karjera?
Interesē. Skatos, mēģinu. Decembrī piedalījos konkursā Itālijā, ieguvu trešo vietu. Kapučilli, Patanē un Respīgi konkurss ikreiz notiek citā pilsētā, tajā piedalās diriģenti, dziedātāji un komponisti.
Vai šai uzvarai ir arī sekas attiecībā uz nākotni?
Pagaidām nav, bet ceru, ka būs. Šī konkursa balvās neietilpst konkrēti lomu vai koncertu piedāvājumi, bet dažādas sarunas ir bijušas, arī par Verdi Trubadūru. Tikko biju uz noklausīšanos Minhenē. Tur man teica, ka teātru finansiālā situācija pēc pandēmijas liek taupīt, tāpēc tie vēlas nevis viessolistus, bet dziedātājus pastāvīgajā ansamblī. Bērni jau ir paaugušies, un pašreiz es laikam jau būtu gatava pieņemt vietu kādā operteātra ansamblī. Arī tāpēc, ka, dzīvojot kādā pilsētā Vācijā, turpat arī grozies un tā ir vieglāk nekā katru reizi lidot no Rīgas. Ja būs labs piedāvājums repertuāra un lomu ziņā – vismaz līdzvērtīgs ar to, kāds man ir šeit, – es to apsvēršu. Mans repertuārs Rīgā pašlaik ir labs. Mani interesē lomas, kas ļauj attīstīties.
Ko jums pašlaik patīk šeit dziedāt?
Pašlaik ļoti labi iet Jautrā atraitne. Mēs to esam mazliet izaudzinājuši, izrāde ir kļuvusi citādāka nekā bija sākumā. Pilnveidojām dialogus, lai tie būtu publikai saprotami: lai nebūtu visu laiku jāraugās augšā titru mašīnā, lasot katru vārdu no operetes varoņu sarunām piecās valodās. Tagad dialogi ir latviešu valodā, un skatītāji beidzot ik pa laikam arī smejas. Atzīšos, ka dziedāt pēdējās divas izrādes jau bija bauda. Forša ir skatuves sadarbība ar baritonu Rinaldu Kandalincevu, un Gundars Āboliņš Ņeguša lomā dara visu, ko var.
Nodziedāju pēdējo Rosīni Pelnrušķītes izrādi, pirms šī iestudējuma dekorācijas un kostīmi tiks vesti uz Tulūzu, jo šī ir kopražojuma izrāde ar Tulūzas operu. Arī Pelnrušķītei gāja labi, visi man pazīstamie cilvēki slavē, ka izrāde ir spraiga, dzīva, jautra. Mūsu dzīves kontekstā ir labi, ka repertuārā ir šādas izrādes: tagad ir tādi laiki, paskatieties ārā, cik agri kļūst tumšs un cik vēlu pienāk rīts, cilvēkus satrauc karš un lielie apkures un elektrības rēķini. Skatoties uz mūsu Donu Žuanu, lai kā man patīk režisors Marselo Lombardero un viņa komanda, ir jāteic, ka šis uzvedums ir tik melns, tumšs… Varbūt argentīniešu saulainajā, dienvidnieciski krāsainajā vidē tam ir citāda uztvere un šis melnums vieš uz pārdomām, bet pie mums tas izskatās pārāk drūmi: ārā melns, un te atkal melns.
Taču donnas Annas loma šajā iestudējumā jums ļoti piestāv un izcili izdodas!
Man šī partija ļoti patīk. Es ar to savulaik debitēju LNO, un nu man bija liels prieks atgriezties šajā lomā jaunā kvalitātē. Tā ir lieliska izdevība pilnveidoties, atrast jaunas krāsas. Pašlaik ar lielām cerībām gatavoju Adriānas Lekuvrēras lomu. Pie teātra šuvējām jau redzēju tērpu skices – tā būs Holivudas zelta laiku estētika, kaut kas skaists. Varēsim drusciņ padzīvot pasakā. Pirmizrāde plānota 9. jūnijā. Materiāla šajā Frančesko Čileas operas titullomā ir ļoti daudz, un tas atšķiras no visa, ko esmu darījusi līdz šim. Tas nav ne mocartisks, ne verdisks, drīzāk ir tuvs Pučīni verismam, kurā vēl nejūtos tik droši. Tāpēc gatavojos laikus un pamatīgi.
Kāpēc ilgojaties pēc Džuzepes Verdi t. s. lielo operu lomām?
Es šo repertuāru uzskatu par sev šobrīd vispiemērotāko. Es ļoti gribētu dziedāt Leonoru Trubadūrā un Elēnu Sicīliešu vakarēdienā, taču mūsu teātrī pagaidām tāda repertuāra nav.
Kas derētu no tā Verdi repertuāra, kas ir?
Pašlaik dziedu tikai Violetu Traviatā. Skatos Abigailas partiju operā Nabuko. Tā ir dramatiskāka, bet ir daudz spožas, triumfālas mūzikas, kas manai balsij ir piemērota. Šajā partijā ir daudz koloratūru, turklāt tās ir jāsabalansē ar sulīgu zemo reģistru, kurā skaņai ir jābūt stiprai. Abigailas loma balsij dod ļoti labu tonusu, enerģiju. Bet vēl nesaku "hop!", kamēr nav.
Soprāns ir visai plašs jēdziens: liriskais, dramatiskais, spinto, pilns soprāns (soprano pieno)… Kā definējams tieši jūsu soprāns?
Es pati joprojām mēģinu to saprast. Sāku kā koloratūrsoprāns, dziedāju Nakts karalieni Mocarta Burvju flautā. Ar laiku balss kļuva kuplāka. Tās augšas ir, bet zelts vairs nav augšā, bet jau citur. Balss attīstās un visu laiku mainās. Tā iet uz spinto pusi. Es dzirdu, un man arī saka – es esmu skaļa, balsi labi nes pāri orķestrim. Šī īpašība ir jāizmanto. Protams, gudri un bez forsēšanas.
Kuras opervarones jums ir tuvākas gluži cilvēciski – maigās, pašaizliedzīgās cietējas, enerģiskās cīnītājas vai komiskās raksturlomas?
Man pašai šķiet, ka mīlestība un ciešanas man izdodas ļoti labi, bet bufonādei gan neesmu piemērota. Taču skatītāji priecājas. Piemēram, Klorindas lomā Rosīni Pelnrušķītē jūtos tizli, bet publikai un režisoram patīk. Tāpēc aktierim ir jāiziet ārā no sevis. Dzīvē esmu maiga, pozitīva. Man ir ģimene, bērni, un tas atraisa sirdi. Es dzīvoju ar atvērtu sirdi, bet uz skatuves ir jāmainās. Ir jāmaina domāšana, psiholoģija, ķermeņa valoda.
Domājot par skatuves tēliem un lomām, ir viena nianse, no kuras baidos. Skatuves stāstiem, varoņu psiholoģijai ir tendence pārnākt no skatuves uz dzīvi. Dažreiz to redzu atspoguļojamies savā personīgajā domāšanā. Laikam tāpēc, ka esmu empātisks cilvēks, es iejūtos tēlā tik ļoti, ka pēc tam iespaidojos no tā savā dzīvē. Es daudz analizēju un pārdomāju savas dzīves situācijas un redzu to tiltiņu, ka tā esmu es… Tāpēc ir varones, no kurām gribas atturēties. Piemēram, no galvenās varones operā Jenūfa. Par laimi, man šajā Janāčeka darbā ir jādzied cita – Karolkas – loma, kas uz visas kopīgās drāmas fona ir kā svaiga gaisa malks. Karolka parādās tikai operas pēdējā cēlienā Jenūfas un Lacas kāzās. Viņa ir Števas jaunā līgava – smuka, izglītota meitene no labas, pārtikušas ģimenes. Viņas dzīvē līdz šim nav bijis problēmu, un, kad pēkšņi gaismā nāk Jenūfas traģēdija un Števas vaina, Karolka saprot, ka nevēlas saistīt savu likteni ar šo cilvēku.
Gribu atturēties no izteikti ļauniem tēliem, piemēram, no lēdijas Makbetas. Šādas lomas gan dod daudz iespēju, tām ir daudz krāsu, bet vajag iemācīties distancēties, pasargāt sevi no šiem tēliem.
Vai ir kāds veids, kā sevi sargājat no atveidoto varoņu ietekmes?
Atnāku mājās, ienāku ģimenē un atstāju to visu aiz durvīm. Mums ar vīru ir noruna, ka mājās nerunājam par darbu. Tomēr bieži pēc izrādes ilgi nevaru aizmigt, prātā nāk melodijas un vietas, kuras izrādē neizdevās.
Tad jau meitas turat pa gabalu no mūzikas?
Sofijai ir divpadsmit gadu, Polīnai – septiņi. Viņas mācās Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolā, spēlē vijoli. Sofijai bija pieci gadi, kad koncerta starpbrīdī Operā aizgājām uz skatuves aplūkot mūzikas instrumentus. Meita, ievērojusi, ka diriģents paspiež roku orķestra koncertmeistarei vijolniecei, uzreiz saprata, ka viņai vislabāk patīk pirmā vijole – orķestra karaliene. Tad vienu dienu viņa man saka: tur, ārā, suns rej uz si bemol! Piegāju pie klavierēm, pārbaudīju: patiešām si bemol. Saprotot, ka bērnam ir absolūtā dzirde, bija skaidrs, ka jāspēlē vijole. Sīkajai vairs nebija izvēles: ja lielā spēlē, tad viņai arī vajag.
Kā jums pašai bija ar izvēli?
Manā ģimenē nav mūziķu, izņemot māsīcu – akordeonisti Kseniju Sidorovu. Vecmāmiņa – viņa ir no Ukrainas, no Melitopoles, – vienkārši uzskatīja, ka bērnam ir jāmāca mūzika. Viņa uzstāja, ka vecākiem ir jānopērk klavieres un jāmāca bērnam tās spēlēt. Tā sāku kaut ko ļurināt, bet man tik ļoti nepatika, ka drīz vien atmetu. Aiz nepatikas man tā sāka niezēt rokas, ka izkasīju sarkanu plankumu līdz asinīm, atnācu pie mammas un teicu: tas no gammām! Spēlēšana ar to beidzās, taču klavieres stāvēja kaktā, līdz man pusaudzes vecumā pašai sagribējās dziedāt. Aizgāju uz vienu pulciņu, uz otru, bet gribēju ko nopietnāku. Tā nonācu vakara mūzikas skolā Rīdze. Tobrīd tur bija izcils pedagogu sastāvs: dziedāšanu mācījos pie Luīzas Andrušēvicas, pie kuras mācījusies arī Marina Rebeka. Pie komponistes Maijas Einfeldes mācījos teoriju – tā pamatīgi harmoniju un visu pārējo. Tajos trijos gados sagatavojos Mūzikas akadēmijai.
Bet līdz Rīdzes beigšanai vēl bija palicis pēdējais, ceturtais gads. Biju jau pabeigusi parasto vidusskolu, un draudzene pierunāja nākt līdzi un pamēģināt jau šogad nokārtot iestājeksāmenus Mūzikas akadēmijā. Aizgājām, bet pēc eksāmeniem pat negāju skatīties rezultātus, jo domāju, ka noteikti neesmu uzņemta. Ar ļoti labiem rezultātiem iestājos Latvijas Universitātes Filoloģijas nodaļā un tiku budžeta vietā. Te pēkšņi augustā man zvana no Mūzikas akadēmijas: kāpēc nenākat noslēgt studiju līgumu? Ir pēdējais brīdis to izdarīt, jūs savā klasē paņēmusi profesore Anita Garanča. Tajā brīdī zeme apvērsās ar kājām gaisā. Man bija pilnīgi skaidrs – tas ir liktenis. Gāju pa Čaka ielu uz centra pusi un domāju: jāskrien ātri uz universitāti, jāizņem dokumenti un jāpaspēj iesniegt Mūzikas akadēmijā. Paspēju.
Noslēdzu līgumu, pārnācu mājās un priecīgi ziņoju, ka tagad esmu studente. Tikai nevis universitātē, bet Mūzikas akadēmijā. Vecmāmiņa, kura uzspieda, ka ir jāspēlē klavieres, tagad teica, ka dziedāšana var būt hobijs, bet ne profesija. Visu mūžu atcerēšos viņas monologu: "Kur tu iesi, ko tu darīsi, kur strādāsi?! Tu beigsi, mazgādama traukus." Es saņēmos: ja reiz man durvis atvērās, tad lai iet pa īstam! Pirmajā kursā mūsu bija ļoti daudz, kādi sešpadsmit, un, tā kā biju viena no jaunākajām un bez pamatīgas mūzikas izglītības, bija jāsarauj arī mūzikas teorija un vēsture. Bet bija jaunība, enerģija un laiks. Atskatoties saprotu, ka četros studiju gados paveicu ārkārtīgu rāvienu ne tikai dziedāšanā, bet arī mūzikas izglītībā. Es kļuvu par mūziķi. Bakalaura eksāmenu operdziedāšanā kārtoju ar Igora Stravinska operas Lakstīgala uzvedumu, ko režisēja Uģis Brikmanis. Tas notika Operas Jaunajā zālē ar orķestri. Šī sarežģītā mūzika bija mana pirmā virsotne, kuru sasniedzot sapratu: jā, es varu!
Maģistrantūru profesores Anitas Garančas slimības dēļ pabeidzu pie Lilijas Greidānes. Paveicās, ka tolaik Operas direktors Andrejs Žagars kopā ar vokālo pedagogu Akselu Everartu bija izveidojis jauno mākslinieku meistarklašu programmu. Pēc atskaites koncerta Andrejs Žagars man pateica: "Ziniet, jūs neesat nekāda baigā skaistule, bet nezin kāpēc man patīk uz jums skatīties." Tas bija ļoti divdomīgs kompliments, bet es neapvainojos. Uzreiz sekoja piedāvājums debitēt Operā, kur jau sezonas sākumā debitēju donnas Annas lomā Mocarta operā Dons Žuans. Uzskatu, ka es diezgan ātri tiku uz lielās skatuves. Turklāt es jau auklēju pirmo meitiņu.
Dziedāšana ir plaša joma. Vai jums uzreiz iepatikās tieši opera?
Nebija tā, ka uzreiz zināju, ka gribu būt opermāksliniece. Apetīte rodas ēdot: jo vairāk darīju, jo vairāk to gribēju. Jo tālāk gāju, jo lielāka interese radās, un tas vēl joprojām mani dzen uz priekšu. Nav tā: o, man sanāca, varu apsēsties un izbaudīt sasniegto! Pēc tam kad esmu kaut ko būtisku izdarījusi – sagatavojusi lomu, nodziedājusi pirmizrādi –, vienmēr iestājas tukšums, ārprāta brīdis, ko pārdzīvot ir grūti. Gatavoju, daru, un, kad tas notiek, tālāk ir… šausmas. Man uzreiz vajag citu mērķi, lai ietu tālāk, tad man ir enerģija un iekšēja motivācija.
Jāteic, ka pēc nokļūšanas Operā es vēl līdz galam nesapratu, kas ir teātris un kāda ir teātra atmosfēra. Es ilgu laiku šeit jutos kā svešķermenis. Es vēl tagad brīžiem jūtos tā, ka esmu mazliet ārpus…
... joprojām, pēc desmit teātrī nostrādātiem gadiem?!
Kad tikko esi atnācis, tu jau nezini, kā teātrī ir, jo no malas izskatās pavisam citādi. Pēdējā laikā kļūstu arvien drošāka, un visam atslēga ir mūzikā. Ja esmu droša un pārliecināta par to, ko daru, tad viss ir labi. Pašpārliecinātība ved uz to, ka kļūsti par pilnvērtīgu teātra daļu. Jo teātris nav tikai kolektīvs. Tā ir ēka, skatuve, publika, tehniskais personāls, ēdnīca. Tas ir vesels organisms.
Jauns mākslinieks vienmēr nāk ļoti atvērts, it kā puskails, gandrīz vai bez ādas, viņš asi uztver katru vārdu. Var tik viegli ievainot cilvēku, pietiek ar vienu skatienu. Izstāstīšu savu pieredzi. Laikā, kad Uģa Brikmaņa vadībā Mūzikas akadēmijā gatavojām Vaidelotes iestudējumu, režisors mēģināja dabūt manī īsto sajūtu, bet es nevarēju pieslēgties. Nesanāk. Tad viņš pienāk ļoti tuvu, skatās acīs un pēkšņi iesit man pļauku! Man tas bija šoks, man bira asaras, bet viņš teica: nu redzi, to arī vajag! Tā bija ļoti laba mācība. Lai uzaudzētu biezāku ādu teātrī, man bija vajadzīgs laiks. Man patīk tiešas, atklātas attiecības. Ja patiesība nav tāda, kādu to biju gaidījusi, labāk ir to zināt, nevis turpināt spēlēt spēlītes un klusībā krāt dusmas un aizvainojumu.
Iespējams, viens no iemesliem, kāpēc sākumā teātrī jutos kā svešiniece, ir arī mazliet cita mentalitāte, audzināšana un vide, no kuras es nāku. Ar to es domāju krievisko vidi. Es mācījos krievu skolā. Kad nonācu teātrī, tad gan jau brīvi pārvaldīju latviešu valodu. Mūzikas akadēmijā bija jāmācās un jāraksta kursa darbi latviešu valodā, un nu runājot pat jau domāju latviešu valodā.
Vai ikdienā sajūtat Latvijas sabiedrības šķelšanos, polarizēšanos?
Redzu un jūtu, ka tas saasinās. Pēdējais gads plosa sabiedrību no abām pusēm. Bet tad es domāju, kur es pati atrodos un kas es esmu. Tas ir svarīgākais. Esmu dzimusi šeit, Latvijā, Rīgā. Te ieguvusi izglītību. Protu gan latviešu, gan krievu valodu. Man ir Latvijas pilsonība. Jūtos piederīga šai valstij, jo šī ir mana dzimtene. Man nav citas! Skaidrs, ka maniem bērniem ir jāmāk latviešu valoda, tāpēc viņi iet latviešu skolā. Es dziedu latviešu dziesmas un lomas latviešu komponistu operās. Ceru, ka ar savu piemēru varu parādīt cilvēkiem, ka mēs varam un mums vajag integrēties. Tas taču neliedz man lasīt krievu literatūru un klausīties Čaikovski! Dzīvojot šajā valstī, ir nevis jāšķeļ sabiedrība, bet jāvieno. "Skaldi un valdi" ir sens paņēmiens. Jo vairāk mūsu sabiedrību sašķels, jo vājāki mēs katrs būsim. Ja gribam dzīvot labā vidē, ja gribam, lai mums būtu stipra valsts un sabiedrība, ir jātiecas pēc vienotības. Norobežošanās tikai apzog cilvēku kā indivīdu un sabiedrību kopumā. Aizbraucot uz Vāciju vai Itāliju, jūtu, ka tur ir citāda atmosfēra. Varbūt tāpēc, ka tur satiekas cilvēki no dažādām pasaules daļām un nav nekādas īpašas attieksmes pret vieniem vai otriem. Pašreiz man ir sāpīgi vērot, kas notiek Latvijā.
Kas jūs saista Lūcijas Garūtas dziesmās?
Kopā ar Māri Skuju, kurš ir bijis Lūcijas Garūtas audzēknis, ne tikai veidojām komponistes dziesmu izlasi, bet arī gājām uz viņas dzīvokli Čaka ielas sākumā, pastāvējām pie viņas klavierēm. Sapratu, ka Garūta bija personība ārpus laika, ļoti emancipēta sieviete, viņa braukāja ar savu auto. Viņa bija noslēgts, introverts cilvēks. Garūta visa bija mūzikā. Iekšēji pārpildīta ar idejām un emocijām, un tāda ir arī viņas mūzika. Jo vairāk dziedāju, jo vairāk dziļuma un zemtekstu sajutu viņas daiļradē. Pat mazās miniatūrās, piemēram, dziesmā Debess un jūra. Mūzika tajā ir vienreizēja, ar franču impresionisma pieskaņu, taču absolūti individuāla. Garūta komponēja saviem laikabiedriem, starp kuriem bija arī Mariss Vētra. Tenoram komponētajā pazīstamākajā dziesmā Svētā mīla pamainījām tonalitāti, lai to varētu nodziedāt ar lielu vērienu, bet soprāna balsī. Pagājušā gada ziemā šo programmu izmēģinājām koncertā Beletāžas zālē.
Manā repertuārā ir arī divas latviešu operas – Imanta Kalniņa Spēlēju, dancoju un Zigmara Liepiņa Turaidas Roze. Daudz latviešu kamermūzikas esmu dziedājusi Mūzikas akadēmijā kopā ar Pēteri Plakidi, kurš ar Maiju Krīgeri bija mūsu kamermūzikas pasniedzējs. Atceros to ar tādu prieku. Liekot atzīmi, viņš vienmēr piebilda: "Ar izaugsmes iespējām."
Noslēgumā pajautāšu – kāpēc uz klavierēm goda vietā glabājat lapiņu ar rokrakstā uzrakstītu vienu vienīgu vārdu "Why?"/"Kāpēc"?
Tā ir dāvana no Pelnrušķītes režisora un horeogrāfa Reno Dusē. Viņš ir ļoti gudrs cilvēks, ļoti labi pārzina materiālu un mazliet pastrādāja arī ar manu Violetas interpretāciju. Reno Dusē teica, ka jautājums "kāpēc?" ir atslēga, lai nonāktu tur, kur vēlies. Kāpēc komponists ir uzrakstījis tā? Tas nav tikai par mūziku, bet arī par dzīves situācijām. Kāpēc, kāpēc, kāpēc? Šī lapiņa man ir viena no visvērtīgākajām dāvanām.