Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā -9 °C
Daļēji apmācies
Svētdiena, 5. decembris
Sabīne, Sarma, Klaudijs

Aicinājums tuvoties lībiešiem. Režisora Reiņa Botera izrādes Nēmiz pǟl! recenzija

Izrāde Nēmiz pǟl! ir dziļi intīms režisora un dramaturga Reiņa Botera darbs – kultūrvēsturisks dziļurbums un reizē sava dzimtas koka pētīšana.

Darbs Nēmiz pǟl! (no lībiešu valodas – uz redzēšanos) nav tipiska Kvadrifrona izrāde, ja ar to saprotam par šīs teātra kompānijas iestudējumu firmas zīmi kļuvušo šarmanto jauneklīgo dauzonību, kas virtuozi žonglē ar asredzīgu asprātību, ironiju un pašironiju, atceļot jebko pārāk svinīgu vai patētisku. Reiņa Botera izrāde ir citāda. Klusa, iekšupvērsta. Varētu teikt – domīga. Iespējams, arī pieaugušāka. Komponista Kārļa Tones muzikālās partitūras apcerīgās čella skaņas, kas skan cauri visai izrādei, kā lībiešu krasta smiltis un ūdens sajaucas ar aktiera Āra Matesoviča filmējumu – suģestējošu poētiski industriālu lībiešu fiziskās telpas interpretāciju, kurā galvenā loma ir Miķeļtornim un tukšumam. Šī skaniski vizuālā telpa apskalo skatītāju prātus un aicina formulēt savu attieksmi pret izrādē dzirdamajiem stāstiem un iespējamo lībieti sevī.

Režisora iecere reāli izrādes laikā mainīt savu atrašanās vietu tomēr īsti vēl nedarbojas. Un ne gluži skatītāju neatsaucības dēļ. Koncentrēti intīmais kamertonis un situācija ir pretrunā ar aicinājumu fiziski pārvietoties pa telpu. Skatītāji gluži saprotami turpināja sēdēt uz improvizēto steķu bluķēniem un uzmanīgi klausīties, bet izrādes beigās doties pie izziņas sienas, lai Boteru dzimtas ciltskokā ieraudzītu runātāju sejas un iepazītos ar daļu no režisora izrādes veidošanas procesā pētītajiem kultūrvēsturiskajiem materiāliem.

 

Tukšās pļavas sauciens

Nēmiz pǟl! ir dziļi intīms Reiņa Botera darbs – kultūrvēsturisks dziļurbums un reizē sava dzimtas koka pētīšana. "Manas dzimtas saknes meklējamas Kurzemes lībiešu krastā – mans vectēvs Aivars Leonīds Boters bija lībietis, kurš gan lībiešu valodu neprata un PSRS laika militarizācijas dēļ lībiešu krastā nedzīvoja. Vienīgā Boteru ģimenē iekoptā ar lībiešiem saistītā tradīcija bija lībiešu karoga uzvilkšana blakus Latvijas karogam visos valsts svētkos," – režisors raksta izrādes anotācijas lapiņā. Lai arī Miķeļtornī Boteru dzimtas māju vietā ir tukša pļava, Reinis Boters atzīstas, ka jūt šai vietai neizskaidrojamu emocionālu piesaisti, kura pašam "ir mistiska un nesaprotama".

Jaunāko laiku teātrī līdz šim zināmākā autobiogrāfiskā izrāde ir Jaunā Rīgas teātra aktiera Viļa Daudziņa monoizrāde Vectēvs, kuru viņš kopā ar režisoru Alvi Hermani iestudējis 2009. gadā. Tajā Vilis Daudziņš kā Vilis Daudziņš, tātad dokumentāla persona, meklēja savu Otrā pasaules kara laikā pazudušo vectēvu. Satikšanās ar trim Savickiem, no kuriem neviens nebija viņa vectēvs, uzšķērda dažādus augoņus mūsu vēsturiskajā atmiņā.

Patlaban teju vienlaicīgi ir skatāmas divas līdzīga rakstura izrādes – Reiņa Botera Nēmiz pǟl! un jaunā režisora Klāva Kristapa Košina biogrāfiskos notikumos balstītais diplomdarbs Konklāvs (tikko parādīts festivāla Patriarha rudens programmā teātrī Dirty Deal Teatro), kurā Košins runā par atkarībām, sākot ar pats savu krimināllietu.

 

Kas es par lībieti!
Izrādes Nēmiz pǟl! programmiņā Reinis Boters raksta: "Šis performatīvais notikums ir intīms un tai pašā laikā subjektīvs skatījums uz lībiešu tautas likteni. Tajā savijas dažādi iespaidi, kas gūti ekspedīcijās uz lībiešu krastu, intervijās ar lībiešu krasta iedzīvotājiem, lībiešu pēctečiem un pētniekiem, kā arī iespaidi, kas radušies, iepazīstoties ar man iepriekš nezināmiem vēsturiskajiem materiāliem."

Scenogrāfs un tērpu mākslinieks Uģis Bērziņš katrā pusē steķiem izvietojis divas plaši interpretējamas augstas kastes ar smiltīm, kuras apdzīvo divas būtnes pakulu parūkās, Intas Boteres rupji adītajos džemperos un maskās, kas izdzēš sejas vaibstus. Noslēpumainās, skumjās būtnes atdzīvina aktieri Klāvs Mellis un Jānis Kronis. Nelielajā smilšu laukumiņā, horeogrāfa Rūdolfa Gediņa vadīti, viņi izlokās, līgojas, sabrūk un, birstot smiltīm no raupjā džempera, atkal ceļas. Kastes atgādina gan kapu kopiņas, gan muzeja vitrīnas. Maskotie cilvēki tikpat labi varētu būt dūņām apauguši kuģu vraki vai putni, kuri stiprā vējā virs jūras lido praktiski uz vietas.

Pēdējos gados publiskajā telpā vairāk esam dzirdējuši dziļu lībiešu patriotu un karognesēju balsis, Reinis Boters caur savas dzimtas dokumentālajiem stāvokļiem trīs daļās (izrādes žanra apzīmējums) bez izlikšanās un izskaistinājumiem rāda reālu, godīgu, tipisku lībiešu dzimtas asimilēšanās stāstu, kurā vairākums dzimtas pārstāvju saka: nu kas es par lībieti!, pasmejoties, ka lībieši bērnībā viņu apziņā ir bijuši līdzīgi Pelnrušķītei, tikpat lielā mērā no pasaku pasaules. Tas jau nav tikai lībiešu stāsts. Cik latviešu ģimeņu 60.–80. gados aizrautīgi pētīja savas senču saknes?…

 

Izturēties cienīgi

Pēdējā lieciniece, mazbērnu paaudzes pārstāve Karlīna Botere. Pēc balstiņas dzirdams – visjaunākā. Šodienas jaunajiem raksturīgi, angliski raujot uz augšu intonāciju, meitene stāsta, ka gribējusi piedalīties lībiešu bērnu nometnē, bet kovida dēļ nav tikusi, ka, pirmoreiz ieraugot lībiešu burtus, tie visi viņai ir ļoti patikuši un, viņasprāt, pret lībiešiem "vajag izturēties cienīgi".

Kaut kas ļoti saviļņojošs ir šajā jaunās meitenes sacītajā. Veidā, kā viņa to pasaka. Tik pašsaprotami, bez šaubām un minstināšanās XXI gadsimta māsiņa rakstītāja ir gatava atkal ieburties savu senču senajos rakstos un zintīs. Aizkustina viņas dotās vārās, bet reizē tik stiprās cerības iemirgošanās. Kā uguntiņa Miķeļtorņa bākā. Karlīnas asinsbalss pāri laikam sasien stipru mezglu ar izrādes sākumā skanošo lībiešu ciltstēva Pētera Damberga dziedājumu, kas ierakstīts 1938. gadā un glabājas Igaunijas Folkloras krātuvē.

Nedaudz samulsina, kāpēc režisors Reinis Boters ir izvēlējies palikt izrādes ārpusē, nepievienojot savu balsi savu radinieku viedokļu un izjūtu korī. Pēc visas loģikas un izrādes jēgas gaitas autora balss būtu šķitusi likumsakarīga. Viņa vārdi, kurus var lasīt tikai izrādes programmiņā un anotācijās biļešu tirdzniecības vietnēs, manuprāt, lieliski būtu iederējušies arī pašā izrādē: "Šobrīd lībiešu tauta un valoda atrodas uz robežsķirtnes starp ilgāku pastāvēšanu un drīzu izzušanu. Tāpēc arī izrādes nosaukums Nēmiz pǟl! (lībiešu valodā – uz redzēšanos) interpretējams duāli – "uz redzēšanos" kā drīza satikšanās vai "uz redzēšanos" kā skumjas atvadas."

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja