Faktu, ka Pirmā pasaules kara gados vairāki latviešu mākslinieki mācījušies Krievijas provinces pilsētiņas Penzas Mākslas skolā, varētu būt dzirdējuši daudzi, kam latviešu mākslas vēsture nav gluži sveša. Toties krietni mazāk zināms, kā viņiem tur gājis, kas viņus mācījis, ko viņi iemācījušies un kādus darbus šajā laikā radījuši. Šim neilgajam dažu gadu posmam (1915–1917) veltīta izstāde nelielajā Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, kas iekārtots abu mākslinieku kādreizējā dzīvoklī.
Izstādē iekļautas fotogrāfijas, zīmējumi, akvareļi, gleznas un vēstules no muzeju un privātajām kolekcijām, kā arī Latvijas Valsts arhīva. Tematiski pārstāvēti gan portreta un ainavas žanri, gan figurālas kompozīcijas par aktuālo kara un bēgļu tēmu, savukārt stilistiski atklājas jaunas valodas meklējumi formu vienkāršošanas virzienā, vienlaikus vēl fonā klātesot samērā klasiski reālistiskas "skolas" atskaņām.
Politiskā situācija
Lielākā daļa Penzā nokļuvušo latviešu – ekspresīvais modernisma celmlauzis Jēkabs Kazaks, daudzpusīgais mākslinieks, teorētiķis un pedagogs Romans Suta, vēlākais konstruktīvisma tēlnieks Kārlis Johansons, kurš izlēma palikt Krievijā un iegājis vēsturē ar krustveidīgām telpiskām struktūrām, liriskā portreta meistars Valdemārs Tone, konsekventais ainavists Konrāds Ubāns – tur nonāca lielā mērā politiskās situācijas dēļ.
1915. gadā kara apstākļos slēdza Rīgas pilsētas mākslas skolu, tomēr tās direktors Vilhelms Purvītis panāca iespēju audzēkņiem turpināt izglītību Krievijā. Izņēmums bija jau 1911. gadā Penzā mācības sākušais Kārlis Baltgailis, vēlākais batālists un strēlnieku tēmas adepts. Bez populārākajiem vēlākās Rīgas mākslinieku grupas biedriem Penzā mācījušies arī ne tik pazīstamie Augusts Dīriķis, Roberts Sniķers, Kārlis Siliņš, Roberts Mačernieks un Augusts Ivans.
Vīns no rozīnēm un cukura
Izstādes sastāvdaļa ir arī izzinoša lasāmviela, bet tās īpatsvars nav pārmērīgs un ar obligātumu neuzbāžas. Viens no ilustrētajiem stendiem stāsta par Penzas skolas vēsturi un pedagoģiskajiem principiem, kas veidoti pēc Pēterburgas Mākslas akadēmijas parauga ar tradicionālo pakāpenisko pāreju no antīkajām ģipša skulptūrām uz dzīviem modeļiem. Kopumā tur apgūstamais, protams, bija visai tāls no sava laika aktuālākajiem mākslas procesiem. Taču pasniedzēju vidū bijuši gan konservatīvi "peredvižņiku" reālisti, gan izteiktāki modernizētāji. Tā latviešu mākslinieku cieņu izpelnījās samērā pastozi, dekoratīvi gleznojušais Aleksandrs Šturmans, kuru atzinīgi vērtēja Romans Suta: "Kulturāls cilvēks, korekts gleznotājs van Goga garā, kurš daudz ceļojis, bezgalīgi mīlēja un, galvenais, saprata mākslu un tās būtību." Taču lielākā loma latviešu modernistu rokrakstu veidošanā, visticamāk, bija ne tik daudz pašai Penzas skolai kā visdažādāko iespaidu kopumam, kurā izceļami studentu braucieni uz Maskavu un Pēterburgu muzeju un galeriju apskates nolūkos. Pēterburgā svarīgi bija vecmeistari no Ermitāžas muzeja, bet Maskavā – tekstilrūpnieka Sergeja Ščukina privātkolekcija ar jaunākās franču glezniecības (Pablo Pikaso, Anrī Matisa, Andrē Derēna u. c.) paraugiem, kas nemaz nav patikuši konservatīvākiem pasniedzējiem, jo izplatot modernisma sērgu. Latvieši Penzas skolā, šķiet, nonāca ne tik daudz apmācāmu skolnieku, bet drīzāk citas paradigmas nesēju lomās, jo "jutās kā modernisti, kas vietējos pārsteidza ar neierastiem jauninājumiem" (no izstādes stenda).
Savukārt Penzas posma sadzīviskā puse bijusi visai skarba: "Istabu saimniece pa ziemu nekurināja, un naktīs mēs gulējām neizģērbušies. Priekš, pēc un bieži pa strādāšanas laiku es vingroju, un dažreiz mēs dedzinājām papīrus mazgājamā bļodā. No rītiem un vakaros dzērām siltu ūdeni, ēdām rupju maizi un vienureiz raudzējām vīnu no rozīnēm un cukura..." (Jēkabs Kazaks, 1916. gada rudens). Tamlīdzīgi izvilkumi no mākslinieku piezīmēm un sarakstes ļauj iztēloties vairāk nekā pieticīgus apstākļus, ko visnotaļ kompensēja savdabīgas latviešu komūnas gars, jaunības enerģija un vienkāršas izpriecas.
Sava ceļa meklējumi
Iespēja aplūkot vēlāk atzītu meistaru agrīnos darbus, pēc kuriem viņus varbūt pat ir grūti atpazīt, ir izstādes vizuāli intriģējošākais piedāvājums. Tā vēlākais ainavists Konrāds Ubāns 1916. gadā gleznojis padrūmu, ģeometrizētu, gandrīz monohromu motīvu Pagalmiņš Penzā, nepārprotami vecmeistaru iespaidotus portretus uz tumšiem foniem, kas tomēr skaidri piederīgi XX gadsimtam ar plakanības, zināmas ģeometrizācijas un deformējošas groteskas iezīmēm (Vīrieša portrets, Sieviete ar kārtīm, abi 1916), kā arī visai neparasto darbu Meitene pie loga (1915), kura vēsā krāsu gamma un melanholiskā toņkārta uzskatāmi atgādina Pikaso zilo periodu.
Savukārt Jēkaba Kazaka Zēna portretā (1916) vēl redzamas klasiska, apjomīgi reālistiska modelējuma iezīmes, bet Romana Sutas Matu sukātāja (ap 1915) demonstrē viņa vēlākajiem darbiem neraksturīgi līdzenu krāsas klājumu, absolūtu plakanību un ģeometriski precīzas formu robežas. Aplūkojami arī Baltgaiļa ekspresionisma ietonētie darbi u. c. piemēri, kas sniedz ieskatu īstā ceļa meklējumos starp apjomu un plakni, klusinātām un spilgtām krāsām, dramatisku ekspresiju un vēsu ģeometrizāciju, vecmeistaru tradīcijām un franču modernismu.
Penzā notikusi arī Romana Sutas iepazīšanās ar šīs pašas skolas audzēkni un savu nākamo sievu Aleksandru Beļcovu. Pēc pārcelšanās uz Latviju viņa iekļāvās tās mākslas dzīvē, kļūstot par vienu no nedaudzajām starpkaru posma sievietēm māksliniecēm, kam izdevās iekarot nopietnu ievērību, radot gan ģeometrizētus, gandrīz abstraktus darbus, gan vēlāk piekopjot izsmalcinātu jaunreālismu. Nav šaubu, ka Penzas periodam bija būtiska nozīme kā vēlākā modernisma pacēluma priekšspēlei, kuras turpinājums jau neatkarīgās Latvijas apstākļos īstenojās vispirms Ekspresionistu grupas un pēcāk arī Rīgas mākslinieku grupas izveidē.
Izstāde
Latviešu mākslinieki Penzas Mākslas skolā.
Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā līdz 30. novembrim