Sieru, sieru, Jāņu māt

Neviens, kurš ir pagaršojas manas vecmāmiņas pašrocīgi sieto Jāņu sieru ar visām ķimenēm (tur nu pilnīgi jāpiekrīt NN, ka tieši šīs pieredzes dēļ es nekad un nekādi nevarēju saprast, kāpēc par Jāņu sieru sauc arī to briesmonību, kas nopērkama veikalos), nekad pat virsu neskatīsies ne tām močankām, ne mokankam, ne citām zakuskām, kuras, starp citu, neko daudz neatšķiras no ikdienas ēdiena, sajaucot biezpienu ar visādiem labumiem. Un to dara ārkārtīgi daudzās latviešu mājās, pat nenojaušot, ka tā Naumaņaprāt esot kāda īpaša ukraiņu vai baltkrievu zakuska. Šeit uzskaitītie varianti ne tuvu nav vienīgie un labākie. Šādas variāciju iespējas ar biezpienu ir absolūti neizsmeļamas. Tik nesaprotu, kāds tām sakars ar Līgo svētkiem. NN tās ir pārtikas ziņā bargo perestroikas gadu atmiņas par studijām Maskavā. Lai tā būtu! Tomēr kauzālo linku ar mūsdienu Līgo svinēšanu Latvijā jāpievelk aiz ausīm - mūsdienu Latvijas sliktie, rūpnieciski ražotie Jāņu sieri kā ekvivalents perestroikas laika pārtikas deficītam Maskavā. Ne vairāk.