Jātēmē, kur sāpēs

Tunisijā 2010. gada nogalē policiste konfiscēja 26 gadus vecā ielu tirgotāja Muhameda Buazizi nelicencētos dārzeņu ratus ar visu preci. Kad vīrietis centās samaksāt soda naudu, policistei ar piedāvāto summu acīmredzot nepietika, tāpēc viņa vīrieti iepļaukāja, iespļāva viņam sejā un publiski apvainoja. Vēlāk šī starpgadījuma sakarā tirgotājs devās uz vietējo pašvaldību, taču tās darbinieki atteicās ar viņu tikties. Pazemots un dusmīgs Buazizi stundu vēlāk atgriezās pašvaldības ēkā, aplēja savas drēbes ar degšķidrumu un protestējot aizdedzinājās. Notikušais rezonēja ar gana daudziem Tunisijas un vairāku citu Ziemeļāfrikas, kā arī Tuvo Austrumu valstu iedzīvotājiem, un tūkstošiem cilvēku izgāja ielās, un sākās protesti, ko nereti dēvē par Arābu pavasari.

Dusmas par korupciju un valsts varas pārstāvju visatļautību nebūt nav unikāls iemesls šādai ekstrēmai reakcijai sabiedrībā, zina stāstīt pretkorupcijas eksperte, Kārnegija Starptautiskā miera fonda pētniece Sāra Čeiza. Pirms grāmatas par korupcijas saistību ar ekstrēmismu Thieves of State: Why Corruption Threatens Global Security (Valsts nozadzēji: Kāpēc korupcija apdraud globālo drošību) sarakstīšanas Čeiza ilgstoši strādājusi par žurnālisti un vēlāk kļuvusi par ASV augstākās militārpersonas, bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka, padomnieci. Daudzus gadus strādājot Afganistānā un dzīvojot starp tās vienkāršajiem iedzīvotājiem, pētniece novērojusi, ka iemesls talibu atbalstam nav nepatika pret ārzemniekiem. Starptautiskās sabiedrības iejaukšanās militārajā konfliktā tika sagaidīta ar prieku, viņa saka. Tomēr korupcija ASV atbalstītajā valdībā bija tāda, ka cilvēki pat nevarēja šķērsot policijas kontrolpunktus, nešķiroties no zināmas naudas summas vai pārtikas daudzuma. Ja kas tāds notiek vairākas reizes, cilvēki paliek dusmīgi, uzsver pētniece. Afgāņi viņai apkārt teikuši: "Ziniet ko? Talibi ir skarbi, bet likums viņiem ir likums. Vismaz iespējams kaut kāds taisnīgums. Vismaz viņi no mums nezog." Cilvēkiem licies – ja vien valdība strādātu pēc Dieva likumiem, nekas tāds nenotiktu. Čeiza ASV militārajai vadībai mēģinājusi izskaidrot, ka nav produktīvi cīnīties ar talibiem, tai pašā laikā atbalstot gubernatoru ar privāto policijas vienību, kas nodarbojas ar izspiešanu ielās. Turklāt "uzminiet, kāds apģērbs bija gubernatora policijas vienībai! ASV armijas uniformas, jo tie bija mūsu sabiedrotie karā ar talibiem", eksperte izsaucas. Līdz ar to afgāņi domājuši, ka tāda ir ASV politika. Šādu vai līdzīgu notikumu virkni viņa novērojusi arī citās valstīs ar ekstrēmisma problēmām.

SestDiena Čeizu sastapa sarunu festivālā Lampa, kur viņa stāstīja, kādu iespaidu uz starptautisko drošību var radīt tas, ka koruptīviem tīklojumiem ļauts bez pretspara pārvaldīt valstis. Turklāt, kā viņa uzsver, secinājumi attiecas ne tikai uz valstīm kaut kur tālu prom. Pati pētniece neesot gaidījusi, ka, cīnoties pret korupciju, viņai darba metodes līdz ar jaunā ASV prezidenta ievēlēšanu būs jāmaina no "sausas analīzes" uz dalību demonstrācijās. Viņas teiktajā, īpaši patlaban publicēto oligarhu sarunu kontekstā, vērts ieklausīties arī mums.

Fragmenti no intervijas:

Vai varat droši paredzēt, kas notiks ar valsti, ja tā ilgstoši nespēj efektīvi risināt samilzušu korupcijas problēmu?

Nē. Es varu teikt, ka korupcija agri vai vēlu izraisīs ekstrēmu reakciju, bet ir daudz grūtāk pateikt, kāda veida ekstrēmu reakciju. Kad sāku pētījumus, pievērsu uzmanību tieši reliģiskajam ekstrēmismam. Bet iespējami arī tādi notikumi kā Arābu pavasaris vai citi milzīgi protesti, kuriem vietām ir liels iespaids, piemēram, Gvatemalā, Brazīlijā, Dienvidkorejā, kur gāzta valdība.

Vēl kā reakcija vērojama arī balsošana par patiesi nepiemērotiem kandidātiem. Šajā kategorijā es ieskaitītu ASV, kur par prezidentu kļuva Donalds Tramps, kuram nekad nevajadzēja šādu amatu ieņemt. Viņa ievēlēšana saistāma ar dažādiem faktoriem, tādiem kā viņa statuss, pretinieki, Krievijas loma, zema vēlētāju aktivitāte un tā tālāk, bet viņam nevajadzēja būt pat izredzēm! Tomēr, pateicoties cilvēku sašutumam par korupcijas līmeni, viņi izvēlējās kaut ko ekstrēmu. Viņi gribēja kādu, kas lauzīs pastāvošo lietu kārtību. Vairākums Rietumeiropas valstu izvairījušās no šāda likteņa, tomēr [Francijas prezidenta amata kandidātei] Marinai Lepenai nevajadzēja saņemt vairākus miljonus balsu vēlēšanās.

Krīzes veidu nosaka konteksts – politiskā vēsture, reliģiozitāte, klimats, demogrāfija. Saistībā ar Arābu pavasari daudz apspriesta jaunatnes kultūra un iesaistīšanās. Es runāju ar demogrāfu, kurš prognozēja Arābu pavasari Tunisijā. Viņš stāstīja, ka pusē no valstīm, kuru iedzīvotāju vidējais vecums ir ap 28 gadiem, kā tas ir arī Tunisijā, ir stabilas demokrātijas. Tas man liek domāt, ka lielāks vidējais vecums vedīs pie mierīgiem protestiem, bet mazāks – pie nemieriem, vardarbības. Tā gan ir tikai hipotēze.

Pēc nesenajām pašvaldību vēlēšanām Latvijā savus amatus, neskatoties uz korupcijas skandāliem un apšaubāmu reputāciju, atguva vairāki domes priekšsēdētāji. Kāpēc vienuviet cilvēki protestē un pat pievēršas vardarbīgām metodēm, bet citviet paši šādus līderus ievēl atkal un atkal?

Es domāju, ka to vajadzētu mēģināt izpētīt, bet tam jāpieiet bez aizspriedumiem. Nedrīkst cilvēkiem vaicāt: "Kāpēc tu balso par šo noziedznieku?" Ir jāveido sarunas.

Ir grāmata When Crime Pays: Money and Muscle in Indian Politics (Kad noziedzība atmaksājas. Nauda un muskuļi Indijas politikā). Trešdaļai Indijas parlamenta politiķu ir uzrādītas kriminālās apsūdzības. Nav runa tikai par kļūdām grāmatvedībā, bet arī izspiešanu, nolaupīšanu un slepkavībām. Tas ir neaptverami. Grāmatas autors pētīja, kāpēc partijas savās rindās aicina noziedzniekus. Indijā naudīgi ir tie, kas piedzimst turīgās ģimenēs, nopelna Bolivudā vai arī ir noziedznieki. Taču politikā tiek tērēti lieli naudas līdzekļi. Pat iekļūt politikā nav iespējams, ja tev nav viena no šiem trim naudas avotiem. Savukārt no populācijas perspektīvas koruptīvā sistēma ir tā nonivelējusi valsts iestāžu veiktspēju, ka vienīgais veids, kā vari cerēt, ka tavā labā kas tiks izdarīts, ir ievēlēt vienu no šiem noziedzniekiem politiķiem, kas pārstāv tavu kastu vai etnisko grupu. Viņi neievēl valdības pārstāvjus, viņi ievēl cilvēkus, kas ir gatavi doties ringā un cīnīties.

Jautājumu vajag uzdot arī citādi: "Ko, tavuprāt, tāds politiķis var paveikt tavā labā?" Taču tas jāuzdod, paturot atvērtu prātu. Sistēmu nevarēs salabot, nesaprotot vēlētāju motivāciju.

ASV bija cilvēki, kuri bija ļoti neapmierināti ar korupciju, bet balsoja par ļoti atšķirīgiem personāžiem. Daļa no viņiem balsoja par Bērniju Sandersu, otra daļa – par Donaldu Trampu. Es arī gribētu no šiem vēlētājiem saprast, ko viņiem nozīmē korupcija.

Ir cilvēki, kas teiktu, ka korupcija ir neatņemama dzīves sastāvdaļa. Vai piekrītat?

Protams. Vienmēr būs viens, divi vai pieci cilvēki, kas mēģinās izmantot savu varas pozīciju. Jautājums ir, vai tie ir indivīdi vai arī tā darbojas visa sistēma. Jautājums nav, piemēram, par kukuli, ko kāds saņem, bet par kukuļiem, kas tiek pieciesti, jo kļūst par daļu no noziedzīga tīkla ienākumu avota. Indivīds var paturēt daļu, bet pārējais jāatdod augstāk stāvošajiem.

Patlaban kleptokrātiska valdības struktūra ir izplatīta. Publiskajam sektoram sadarbojoties ar privāto sektoru un bieži vien arī noziedzniekiem, tiek kontrolētas valstis. Tas nozīmē, ka visa valdība funkcionē tā, lai institūcijas pakļautu nevis valsts iedzīvotāju vajadzībām, bet šī tīkla vajadzībām. Tās institūcijas, kuras nevar pakļaut vai izmantot, dažādos veidos vājina, strādājošos zemu atalgo. Kad kāds strādā efektīvi, īpaši pildot uzrauga funkcijas, tīkla dalībnieki pārcels šo personu uz citu departamentu.

Ja tiek vājinātas uzraugošās iestādes, labākās biznesa iespējas aiziet tīklam. Tas parasti nozīmē finanses, luksusa nekustamos īpašumus, enerģētikas nozari. Taču, piemēram, Tunisijā pārdod dateles, bet Etiopijā uz Eiropu eksportē ziedus. Koruptīvie tīklojumi var pārņemt šķietami negaidītas uzņēmējdarbības jomas. Arī cilvēktirdzniecību, seksa tirdzniecību. Tas atšķiras no korupcijas, kas pastāvējusi vienmēr. Tas ir fenomens, kas, manuprāt, pasaulē nostiprinājies pēdējos divdesmit trīsdesmit gados.

Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 14. jūlija numurā!