Latvijas hokejs bez Viktora Tihonova būtu pavisam citāds

"Ja sešdesmito gadu beigās Tihonovs nebūtu ieradies Rīgā, mēs tagad nerunātu par Latvijas hokeja izlases spēlēšanu astoņpadsmit augstākās grupas pasaules čempionātos un piedalīšanos četrās olimpiskajās spēlēs," pārliecināts hokeja veterāns Mihails Vasiļonoks, kurš sargāja Rīgas Dinamo vārtus visus deviņus gadus, ko Tihonovs pavadīja Latvijas komandā.Rīgas Dinamo pēc Tihonova ierašanās piecu sezonu laikā mēroja ceļu no PSRS čempionāta A klases 2.grupas (pēc spēka trešā līga) uz augstāko līgu. Tā arī nekad neuzzināsim, vai 1970.gadā būtu atvērta Rīgas Sporta pils un vai Latvijas hokejā izaugtu tādas pasaules līmeņa zvaigznes kā Helmuts Balderis, Viktors Hatuļevs, un pēcāk arī Artūrs Irbe, Sandis Ozoliņš un vēl daudzi, ja uz Rīgu neatbrauktu ar hokeju apsēstais Tihonovs.Vasiļonoks stāsta, ka Tihonovs savu darbošanos Rīgā sācis ar disciplīnas ieviešanu. "Ja nevaram viņus apspēlēt uz meistarības rēķina, tad mums viņi ir jānoskrien un jābūt pārākiem divcīņas – tā mums centās iegalvot Tihonovs. Šīs ieceres īstenošanai viņš pirmais ieviesa spēlēšanu četrās uzbrucēju maiņās. Pirms viņa neviens nekur pasaulē to nebija darījis. Tihonova jaunievedums bija arī tā saucamās raskatkas spēles dienā jeb rīta treniņš. Iesākumā viņš rīta slidošanu neuzspieda, teica, ka būtu labi atnākt uz ģērbtuvēm aptīt nūjas, uzasināt slidas. Pēc tam jau viņš ierosināja bez ekipējuma viegli paslidot, tad sajust vienam otru uz laukuma ar piespēlēm, un, lai negūtu sasitumus, ieteica uzlikt kājsargus. Tā pamazām šī rīta sapulcēšanās pārvērtās par nopietnu gatavošanās spēlei ar skaitliskā vairākuma kombināciju slīpēšanu."Savās prasībās Tihonovs gan mēdza šaut arī pār strīpu. Nemitīga dzīvošana nometnēs jeb tā sauktajos sboros pamatīgi nokaitināja spēlētājus, īpaši tos, kuriem jau bija ģimene. "Mēs viņam skaitījāmies kā tādi izmēģinājuma trusīši. Vienpadsmit mēnešus gadā dzīvojām pa nometnēm un, satiekoties ar ģimeni, paguvām tikai apmainīt netīro veļu," tā kādreizējais Dinamo kapteinis Andris Hendelis izsakās nule kā tapušajā Sandija Semjonova filmā_ Leģenda Dinam_o, kuras pirmizrāde paredzēta jaunnedēļ. Tihonovs pēdējā laikā pēc dēla Vasilija traģiskās nāves atteicies sniegt intervijas, bet uzzinājis, ka top filma par Rīgas Dinamo, piekritis sarunai ar Sandiju Semjonovu. "Iespējams, tā bija viena no pēdējām viņa intervijām. Tihonovs neatteica, jo Rīgas posms dzīvē viņam nozīmēja ļoti daudz. Sarunas beigās viņš tiešām no sirds sacīja milzīgu paldies Latvijai, kur bijusi iespēja augt kā trenerim un pēc tam sasniegt augstākās virsotnes."Visu rakstu par Viktoru Tihonovu lasiet žurnāla Sestdiena 28.novembra numurā!