Kafija ar rektoru

Fragmenti no intervijas:

Kas motivēja pretendēt uz rektora amatu?

Man ir bijusi privilēģija darboties dažādās jomās un līdz ar to iepazīt diezgan plašu cilvēku loku. Varbūt tas veda uz kādu tālāku mērķi? Bija svarīgi arī tas, ka mani uzrunāja vairāki savstarpēji nesaistīti
kolēģi, aicinot apdomāt šādu iespēju. Esmu diezgan paškritisks un nebūt neuzskatu, ka esmu mesija vai neaizvietojams, bet es negribētu vēlāk atskatīties uz savu dzīvi un teikt: man bija iespēja, varēju nepalikt malā un izdarīt kaut ko labu, bet es to neizmantoju. Vienmēr ir komfortablāk vērot no malas un kritizēt, taču vari arī uzņemties atbildību. Tas vienmēr slēpj riskus, un nekādu garantiju neviens nevar dot. Kamēr tu nesper šo soli un neesi jaunā situācijā, tu nemaz pats sevi nepazīsti: kāds tu būsi, kā tu rīkosies? Kā varēsi sadarboties? Kā varēsi apvienot cilvēkus kopīgam darbam, kas ir pats svarīgākais šodien, kad pasaulē ir tik daudz dažādu izaicinājumu? Mums Latvijā – sociālekonomiskajā, kultūras dzīvē, arī starpnāciju kopīgā dzīvošanā.

Motivēja doma, ka vajag uzņemties atbildību un vajag mēģināt.

Visbeidzot bija laba sajūta, ka bija pieci kandidāti un visu izšķirs demokrātisks balsojums. Ja ievēlētu citu, man nebūtu problēmu to pieņemt.

Kādi ir tavi pirmie soļi jaunajā amatā?

Viss iespējams tikai komandā, tikai kopā ar domubiedriem. Nekādā gadījumā nevēlos būt rektors, kurš nolaiž no augšas kādu direktīvu, lēmumu vai kādu ģeniālu domu, un jūs, lūdzu, sakārtojiet un izpildiet. Turpināšu labās iestrādes, taču zinot, ka, stāvot uz vietas, tu faktiski krīti atpakaļ. Mēs dzīvojam ļoti mainīgā laikā, tāpēc jābūt apsteidzošiem lēmumiem, jātur roka uz pulsa. Būs jāmeklē jauni ceļi. Kas savu laiku nodzīvojis, ir jāpārtrauc, bet lai tradīcijas un reformas ir līdzsvarā.

Kā augstskolai akūti pietrūkst, kas steidzami jāmaina?

Neviens augstskolas rektors, stājoties amatā, nevar divkāršot visiem darbiniekiem algu…

Pēdējais laiks, jo Mūzikas akadēmijas pasniedzēju algas joprojām ir, maigi sakot, neadekvāti pieticīgas.

Būtu skaisti, bet tikai līdz brīdim, kad grāmatvedis saka: "Mēs esam mīnusos!" un ministrija brīdina: "Kaut kas nav kārtībā ar bilanci." Noteikti veikšu ļoti nopietnu funkcionālu un finansiālu auditu, lai līdz pašiem pamatiem saprastu, kas un kā notiek. Valsts mums dod nodokļu maksātāju naudu, lai piedalāmies kultūras sabiedrības veidošanā. Protams, talantīgi mūziķi meklēs savu vietu pasaulē, bet mums ir jāspēj viņus sagatavot šeit, lai viņi pēc tam var konkurēt globālajā tirgū. Ceru, ka viņi brauks arī atpakaļ un būs atgriezeniskā saite. Kā organizēt studiju procesu? Agrāk bija lielas grupas un viens lekciju saraksts, bet šodien nevaram studentiem aizmālēt acis un pateikt: zini, viss šis tev ir vajadzīgs. Ir uzmanīgi jāvirzās moduļu tipa studiju organizācijas virzienā.

Ko tas nozīmē?

To, ka katrs students pats lielā mērā izvēlas studiju saturu, kas veido viņa personību un palīdz attīstīt viņa unikālo talantu. Nav kā senos laikos, kad taciņa bija skaidra: ja kordiriģents, tad amatierkori un lielā Dziesmu svētku estrāde. Šodien tas ir daudz sazarotāk. Bet tas neatceļ to, ka joprojām ir aktīvi jāstrādā arī uz Dziesmu svētku kustību, jo tie ir mūsu pamati, mūsu identitāte. Mēs nevaram atļauties būt tikai elitāra augstskola, kas norobežojas: jūs tieciet paši galā ar savu amatiermākslu. Mums tur ir jābūt klāt.

Nevar noraut stopkrānu: no šī brīža viss būs citādi. Mēs nevaram atļauties haosu. Nav jāizdomā velosipēds: jāmācās no ārzemju pieredzes, bet tā nav akli jāpārņem. Būs nepieciešama gudrība saprast, kas Latvijā varētu darboties vislabāk. Vairs nevaram noslēpties un teikt, ka darīsim tā, jo vienmēr esam tā darījuši. Ir jāiet uz priekšu, un šajā ziņā esam konkurētspējīgi gan Baltijas, gan plašākā Ziemeļvalstu reģionā. Mēs esam maza augstskola, un mums tas jāizmanto kā priekšrocība. Varam būt mobili un izveidot jaunus studiju virzienus, skatoties, kas notiek darba tirgū.

Nevaram atļauties situāciju, ka students pabeidz mūsu augstskolu, bet – ko tālāk? Jāpārkvalificējas?!

Sasaiste ar tirgu ietver gan tradicionālās vērtības (Latvijas profesionālajiem orķestriem dažās instrumentu grupās akūti trūkst jaunu augstas klases mūziķu), gan spēju nākt ar savu pienesumu jaunos virzienos – reklāmindustrijā, neakadēmiskās mūzikas, arī kinomūzikas jomā, skaņu režijā.

Ar seju arī pret popmūziku?

Uzskatu, ka mūsu uzdevums nav populārā mūzika, bet robežapgabali – tādi kā mūziklu dziedāšana, pasaules mūzika, arī kinomūzika, ieskaitot filmu dublēšanu. Jau šobrīd akadēmijā labi attīstās džezs. Jāstrādā tā, lai mums ir ko piedāvāt jaunajiem talantiem. Lai viņi nebrauc prom! Dublējot filmas, dziedātāji ieskaņo populārās filmas latviešu valodā. Piedošanu, kāpēc viņiem tas jāmācās pa kaktiem, tikai privātās studijās, kur ir augstas studiju maksas? Ir jānoņem Mūzikas akadēmijai zīmogs, ka mēs nodarbojamies tikai ar visaugstāko akadēmisko mākslu.

Kāds ir mūziķa uzdevums, viņa misija? Izklaidētājs? Pasaules glābējs? Skolotājs?

No visa kaut kas. Ir divas asis. Vertikāle – augstā akadēmiskā māksla, kur jāspēj sasniegt visaugstākās profesionālās virsotnes. Mūzikas akadēmijā vēl vairāk ir jācenšas piesaistīt labākos visaugstākās klases profesionāļus visās jomās. Šobrīd tā notiek ne visās jomās. Otra ir horizontāle – mūzikas skolotāji. Kurš tad to augsto akadēmisko profesionāļu idejas būs spējīgs paņemt pretī, ja ne izglītots klausītājs? No kurienes viņš radīsies, ja nebūs aizrautīgu skolotāju gan vispārizglītojošajās skolās, gan bērnu mūzikas skolās? Ja nebūs šādu skolotāju, tad drīz vairs nebūs inteliģences slāņa, kurš spējīgs radošās idejas ņemt pretī. Ja Latvijā nebūs intelektuāļu kopuma, kas spēj novērtēt kultūras vērtības un definē mūsu sabiedrību, tad kam vairs būs vajadzīga mūsu ekonomika un aizsardzība? Čērčils, kuram pārmeta nodomu pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados daļu no aizsardzības budžeta novirzīt kultūrai, atbildējis: ja visu atdosim tikai aizsardzībai, tad drīz vairs nebūs, ko aizsargāt.

Reizēm dzirdu, ka kultūrai un kultūrizglītībai naudu nevajag dot, ka labāk būtu paēdināt nabadzīgos. Te es redzu arī savu misiju – kopā ar citu augstskolu rektoriem to vienmēr no jauna skaidrot. Visaugstākajā līmenī valdībai un parlamentam, arī visai sabiedrībai kopumā skaidrot, cik ļoti tas mums ir nepieciešams, cik ļoti tas nav pa tukšo. Viena no manām vislielākajām autoritātēm Nikolauss Arnonkūrs teicis, ka katram cilvēkam ir tiesības tikt audzinātam saprast mākslu. To liedzot, viņam tiek atņemta būtiska dzīves kvalitāte, bez kuras viņš nevar pilnvērtīgi dzīvot. Vai Einšteins būtu atklājis relativitātes teoriju, ja viņš nespēlētu vijoli? Cilvēkiem jābūt spējīgiem gan uztvert Šekspīra lugas, gan spēt saprast Gustava Mālera simfonijas un klasiķu izcilās gleznas.

Diriģents Romāns Vanags intervijā Dienā pamatoti uzsvēra, ka tie, kuri dzied Dziesmu svētkos, diez vai būs atrodami kriminālajā vidē.

Man ir ļoti liels prieks, ka rodas arvien vairāk interesantu, piesaistošu mūzikas notikumu formātu, kuri iet ārpus tradicionālajiem, stīvajiem akadēmiskajiem rāmjiem un dod jaunu rakursu – piemēram, LNSO vasarnīca vai Sansusī festivāls. Uzskatu, ka Mūzikas akadēmijai aktīvāk jāiesaistās šajos procesos. Redzu, cik daudzi ar sajūsmu tur dodas un piedalās, – tātad tas ir nepieciešams. Ir tikai apsveicami, ka tagad Latvijā notiek jau vairāki senās mūzikas festivāli, vairs nav tikai viens centrs un no tā izejošās idejas. Nevajag arī baidīties, ka jaunie cilvēki brauc pilnveidoties ārzemēs.

Visu interviju ar Guntaru Prāni lasiet žurnāla SestDiena 1.septembra numurā!