Nākotne robotiem

Laba intervija: patīkams puisis, kurš zina, ko grib, dabisks un dzīvs.

Un robotikas attīstība humanizēs arī karus - uz kaujas lauka cīnīsies tehnoloģiskās iekārtas un nevis cilvēki. Ja kāda valsts spēs attīstīt tehnoloģijas tik tālu, ka uzvarēs kaujas laukā, tad šādai valstij ir morālas tiesības noteikt mazāk attīstīto valstu likteņus. Mazāk attīstīto valstu valdībām ir jāsaprot, ka arī to pavalstniekiem ir tiesības uz attīstību.

Darbs ogļu un rūdas raktuvēs, lopkautuvēs, lauksaimniecības darbi (arī ražas novākšana), debesskrāpju būvniecība un uzturēšana (logu mazgāšana), roku darbs pārtikas pārstrādē (piem., mazo zivtiņu apstrāde), atkritumu šķirošana - tie visi ir vai nu monotoni, degradējoši vai bīstami, vai arī pretīgi darbi, par kuriem bērnībā neviens nesapņo un kurus saviem bērniem nenovēl neviens vecāks. Un tomēr kādam tie darbi ir jādara. Viscilvēcīgāk būtu, ja to darītu roboti. Un patiesībā mūsdienu robotu tehniskās iespējas ir pietiekošas, lai minētos darbus paveiktu, jautājums ir par rentabilitāti - pašlaik ir lētāk algot cilvēkus (t.sk. riskēt ar cilvēku dzīvībām), nekā ieviest robotus. Lielā mērā robotu ieviešanu un attīstību traucē arī zemo algu kultūra, kas ir Latvijā un daudzās postpadomju zemēs. Ekonomisti ir izpētījuši, ka - ja ekonomikā ir pieejams lēts darbaspēks (vai nu imigrācijas dēļ, vai neattīstītas bezdarba pabalstu sistēmas dēļ), tad ekonomika mazāk investē automatizācija un robotikā. Tātad nākotnē ir svarīgi investēt naudu robotikā un nevis spiest cilvēkus darīt šos darbus. Labs risinājums ir Šveicē un Somijā diskutētā ideja par Universal Basic Income - garantētais pamatienākums. Ekonomikai kopumā ir labāk, ja kāda cilvēku daļa dzīvo uz pabalstiem un sliktos darbus dara roboti, nekā tiek veidots apspiesto cilvēku getto, kuri ir spiesti riskēt ar savām dzīvībām un garīgo veselību, lai nopelnītu iztiku strādājot sliktus darbus. Un par robotikas sistēmu drošību lai uztraucas speciālisti. Viņi jau tagad dara savu darbu un viņiem izdodas. Nākotnē vienīgais šķērslis robotikas attīstībai un adopcijai ir ienākumu pārdales sistēma. Robotikas iekārtas ir kapitāla veids un ienākumus no robotikas gūst nevis tie, kas strādā ar robotiem, bet gan robotu īpašnieki. Un tādēļ var rasties kapitāla koncentrācija un nevienlīdzība nepiedodamos apmēros. Tieši tāpēc ir vajadzīga progresīva nodokļu sistēma, kas veica no robotikas iegūto ienākumu redistribūciju un garantā sociālo atbalstu tiem, kuru darbavietas ir paņēmuši roboti. Sabiedrībai kopumā ir jādomā par robotikas sociālām sekām un šeit sabiedrībai ir jāatceras, ka tai ir visas tiesības uz progresīvu nodokļu sistēmu un sociālo redistribūciju. Banku un kapitālistu finansētie "eksperti" gan sabiedrībai centīsies iegalvot pretējo, bet sabiedrībai ir jāatceras - tai ir tiesības pieprasīt un lemt par progresīvu nodokļu sistēmu laikmetā, kad tehnoloģiju attīstība un īpašumpiederība rada nevienlīdzību.

jo mazak vajadzigas darbavietas ,jo sudigak .

tikai programmas ietvarā,kas nepavisam nenes draudus,pat ir nevietā runāt par draudiem,jo visu kontrolē.Bet vai ir algoritmi,kas liek radīt nekontrolējamu procesu programmā?Kur rodas jauni nosacījumi,bet tas tik un tā būs ieprogrammētā ietvarā,kur ko jaunu izdomāt no esošā jau ir retums pat starp cilvēkiem,nemaz nerunājot par tādu iespēju došanu mākslīgajam intelektam.