Triju Zvaigžņu ordeņa saņēmēja Opolais: Teikt labo un iedrošināt

Pēc trim lieliskajiem šīrudens koncertiem Liepājā, Rēzeknē un Rīgā notika dziedātājas uzstāšanās prestižajā Ričarda Takera fonda Galā koncertā Ņujorkas Kārnegija zālē solistu zvaigznājā – kopā ar Renē Flemingu, Annu Ņetrebko un Džoisu Didonato. Decembra beigās viņu gaida debija ar Andra Nelsona diriģēto Leipcigas Gewandhaus orķestri, savukārt 2017. gada maijā – uzstāšanās Galā koncertā, ar kuru Ņujorkas Metropolitēna opera svinēs 50. jubileju Linkolna centrā. Uz šīs skatuves viņa jau februārī atveidos arī titullomu Antonīna Dvoržāka Nāras jauniestudējumā.


Latvija – tās ir manas saknes, vieta, kurā vienmēr atgriezties, jo mājas vienmēr ir un paliks šeit. Šeit bija manas pirmās lielās uzstāšanās, pirmie kāpumi, pirmie pārdzīvojumi uz lielās skatuves, pirmās iegūtās mācības, bez kurām es nebūtu kļuvusi par to, kas es esmu tagad. Dziedot Latvijas publikai, es vēl arvien jūtu ļoti lielu atbildību, satraukums ir daudz lielāks nekā jebkur pasaulē.

Man patriotisms nozīmē – darīt izcili to, ko katrs spēj, un vienmēr atcerēties un lepoties ar savu valsti, no kuras tu nāc. Triju Zvaigžņu ordenis manās acīs vienlaikus ir gan pagodinājums, gan atzinība, gan lepnums un atbildība. To saņemt bija ļoti saviļņojoši.

Dzimtenes mīlestība var izpausties kā izcila sava darba darīšana. Reizēm pat nav svarīgi, kas tieši tas ir par darbu, jo, lai kur mēs būtu, mēs, cilvēki, radām priekšstatu par savu valsti. Es lepojos, ka esmu latviete. Katru reizi, kad vien mums Ņujorkas Metropolitēna operā bija izrādes tiešraide, es caur ekrānu sūtīju sveicienus saviem tautiešiem Latvijā. Pat tad, kad teica, ka laika galīgi nav un lai es šoreiz šo daļu izlaižot. Man ir svarīgi nodot sveicienu savai Latvijai.

Man reizēm šķiet, ka es itin bieži starptautiskajos medijos lasu vai dzirdu pārsteigumu, kā tik maza nācija, vien divi miljoni iedzīvotāju, spēj saražot tik daudz talantu – mūzikā, mākslā, sportā, zinātnē. Es lepojos ar savu valsti un tās iedzīvotājiem – latvieši ir sīksti, allaž turējušies pie savas zemes, pie savas valodas, pie darba kā pie vērtības, un tieši smags darbs ir tas, kas liek pamatus izaugsmei. Varbūt tas ir tas, ko citi var mācīties, – izturība un sīkstums, spēja piecelties un doties tālāk.

Allaž šķiet, ka zāle ir zaļāka citā mauriņā un ka labi ir tur, kur mūsu nav. Taču katrai valstij un katrai nācijai ir savas problēmas un izaicinājumi. Sevi noniecināt nevajag – vajag lepoties ar to, ar ko ir pamats lepoties. Taču tas nenozīmē apstāties, jo sasniegumi jebkurā nozarē nāk ar to, ka nekad nedrīkst apstāties pie sasniegtā, nemitīgi ir jāizaicina sevi, reizēm jāpieņem riskanti lēmumi un jādodas uz priekšu. Jāņem mūsu labās īpašības – gudrība, talants un izturība – un jāliek lietā, lai risinātu sasāpējušos jautājumus.

Es visiem novēlētu augt un attīstīties kā indivīdiem un sabiedrībai, saglabāt atvērtu prātu un dvēseli, teikt vairāk labā un iedrošināt citam citu.