Jūras peldes rudenī
Inga Jēruma joprojām būtu labs kadrs ikvienam medijam, jo savulaik 12 gadus nostrādājusi laikrakstā Padomju Jaunatne. Tikko Latvija sāka datorizēties, Inga bez jelkādiem kursiem, tikai dēlam Emīlam piepalīdzot, apguva datora prasmes un tagad ne tikai raksta un rediģē, bet arī maketē. Viņai ir lieliska literārā valoda, daudzpusīgas zināšanas, it īpaši teātra pasaulē (Ingas mamma bija Dailes teātra aktrise Velta Krūze). Jau 20 gadus viņa cītīgi vingro, iet uz baseinu, sākusi arī nūjot, bet savulaik kāpusi kalnos, braukusi pa upēm. Ik rudeni Inga mani pārsteidz septembra beigās, paziņojot: «Šorīt izpeldējos jūrā.» Inga pagūst noskatīties labākās izrādes teātros, labi zina kino un literatūru. Viņai var izstāstīt savu bēdu vai kaiti, dusmas vai prieku, un pēc sarunas viss nostājas savās vietās. Galvenais - Ingai ir daudz uzticamu draugu, bet vistuvākie ir pašas bērni, kurus audzinot Inga paturējusi prātā galveno principu: pašai jāiet līdzi laikam, tad arī bērniem būs interesanti ar mammu.
Krabis padodas
Ingai ir plaši radu raksti. Tajos galveno nozīmi ieņem Londonā dzīvojošā pusmāsa Jāna, kas iegājusi Anglijas vēsturē kā pirmā sieviete - bīskape, kas tikusies ar Anglijas karalieni un pārrunājusi Latvijas vēsturiskos likteņus ar princi Filipu. Tēvu - trimdas latviešu komponistu Albertu Jērumu - Inga redzējusi tikai zīdaiņa vecumā, un vien brīnuma pēc 1978. gadā tika palaista uz tēva bērēm Londonā. Inga uzcēla tēvam pieminekli, sakārtojot grāmatu Olimpā bez lifta par trimdas latviešu mūzikas vēsturi. Savas zināšanas par latviešu kino Inga silti, sirsnīgi un nopietni ielika savā grāmatā Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino - par Ivaru un Maiju Seleckiem. Viņi stāsta par savu dzīvi, kas reizē ir arī Rīgas kinostudijas bagātā vēsture. Inga raksta kā dziedādama - tikko iznākusi grāmata par Regīnu Devīti, jau gatava izdošanai nākamā - par Ilzi Vazdiku. Nekad neesmu dzirdējusi, ka Inga tusnītu - ak, man jāstrādā! Ingu kaut pēdējā brīdī var paraut uz jebkuru traku pasākumu. Viņai darbs netraucē atpūtai, un, ja nu kāds to var, tad Inga noteikti spēj divu dienu laikā saposties tālākam ceļojumam uz Tanzāniju! Nebrīnos arī, kad kādu rītu Inga piezvana un saka - esot uzrakstījusi lugu! Laikus nokļuvusi onkoloģiskās slimnīcas palātā, viņa nečīkstēja, bet smīdināja likteņa biedrenes. Paldies Dievam, laiks jau pagājis un krabis atkāpies! Tāda ir Inga!
Kā Raimonds Pauls
Inga Jēruma uzskata, ka sācies viņas otrs aktīvākais dzīves posms un priecājas, ka šis laiks, kas iegrožojis līdzekļu ziņā, toties devis lielāku brīvību. Viņas dzīvoklī, kas atrodas Miera ielas nama 5. stāvā, es uzkāpju ar divām «pieturām». Te atceros, ka reiz ar Ingu nokāpām no viņas debesu augstumiem, un lejā rakstniece atcerējās, ka aizmirsusi mājās mobilo. Viņa uzrikšoja atpakaļ un dzīvoklī zvanīja pa stacionāro telefonu, lai saprastu, kur nobāzusi mobilo. Telefona zvans atskanēja no somiņas!
Pie kafijas tases un man ielietas konjaka glāzes (Inga alkoholu nelieto nemaz, jo savulaik bija uzkāpusi uz slidenas laipas, un tagad jau 23 gadus ne pilītes vairs, tādā ziņā dievinu viņu tāpat kā Raimondu Paulu) iztaujāju rakstnieci un publicisti. «Ja runājam atklāti - es ar gadiem nerēķinos. Vienkārši dzīvoju. To, ka gadi skrien, vienalga - kā stirnas vai zaķi - neuzskatu par ievērības cienīgu faktu. Dažkārt pabrīnos, kāpēc nespēju vairs uzskriet 5. stāvā pa diviem pakāpieniem uzreiz, kāpēc tramvajā lāgā nevaru noturēties līdzsvarā, bet tas arī viss. Ja sāk domāt par vecumu, tad ir vāks. Satiksmes līdzekļos joprojām gribas lēkt kājās un dot vietu vecākiem braucējiem. Tikai tad, kad apjēdzu, ka šis «vecākais» ir gadus 20 jaunāks par mani, nomierinos. Protams, ir reizes, kad rītos izkāpju no gultas un, krekšķēdama «oi, gevalt, oi, gevalt», šļūcu uz vannas istabu, un šķiet, ka esmu 100 gadus veca! Bet medus ūdens tukšā dūšā un krūze kafijas atkal visu noliek savās vietās. Ja aizdusa mani aptur, ķerot trolejbusu, tad atceros Emīla Tišbeina vecmāmiņas teicienu, ka «vecs vīrs jau nav nekāds ātrvilciens!»»
Viss no gēniem
Ingas enerģijas recepte? Viņa smej: «Enerģija un uzņēmība mūsu ģimenei raksturīga pa sieviešu līniju. Mana vecāmamma Marija Krūze, astoņpadsmitgadīga lauku meitene, kas tālāk par Valmieru nebija braukusi, devās ar nekad neredzēto vilcienu uz Rīgu un tālāk uz Jelgavu pie draudzenes, lai strādātu par kalponi pie kungiem, jo negribēja mūžu pavadīt laukos. Nokļuva pie grāfienes Mēdemas un piedzīvoja trīs skaistus jaunības gadus. Vēlāk Staicelē viņa bija starp pirmajām aušanas pulciņa veidotājām. Un ko tik nav darījusi mana mamma Velta Krūze! Kāpusi kalnos, braukusi ar kuģi pa Ziemeļu ledus okeānu, ceļojusi pa Altaja kalniem, pa Vidusāzijas tuksnešiem, spēlējusi teātri un rakstījusi grāmatas! Tāpat mana meita Ulrika Plotniece - būdama komunikācijas maģistre, no jauna studē vienlaikus divās augstskolās un vēl skraida pa maratoniem. Arī brālis Emīls no viņas neatpaliek. Kas tad man atliek?»
Inga cenšas nepamest vingrošanas grupu, ziemā vismaz reizi 10 dienās iekāpj peldbaseinā, vakaros pamin velotrenažiera kāpšļus, lai «trenažieris un ceļi neierūsē». «Protams, visu laiku vēl strādāju. Brīvā režīmā. Taču tas nenozīmē, ka man negadās pie televizora dīki aizvadītas pēcpusdienas, kad slinkums sev pat tēju uztaisīt! Un ka vislabākā vieta pasaulē ir māja un vistīkamākā ziņa - pasākums atcelts, tev nekur nav jāiet!» Es zinu - ja man būtu jāiet izlūkos, tad to darītu tikai kopā ar savu kursa biedreni Ingu Jērumu!