Skolas pasākumos viņš deklamēja savas un lielo dzejnieku vārsmas, spēlēja iestudējumos, ģērbās kā visi, bet kāds īpašs šiks bija vismaz tajā, kā viņš apsēja lakatiņu ap kaklu. No mūsu redzesloka viņš pazuda 5. klasē, jo iestājās Rozentāla skolā, paralēli mācījās bērnu sporta skolā, spēlēja basketbolu, boksējās, īpaši Jānim patika augstlēkšana. Viņš darbojās Roberta Ligera vadītajā Rīgas pantomīmā, tad iestājās Mākslas akadēmijā, un drīz par jauno mākslinieku runāja Latvijas mērogā. Viņš kļuva par Jauno mākslinieku kustības vadītāju, uz viņa personālizstādēm cilvēki stāvēja garās rindās.
Jānis neko nedara vienkārši - ja atklāj izstādi, tur skan paša mākslinieka komponētie skaņdarbi, dzeja un dziesmas. Viņš pirmais Latvijā izdevis 222 haikas par mīlestību, zemi, Visumu un sievieti. Anmanis daudz laika veltī darbam ar bērniem. 1965. gadā viņš nodibināja Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmiju, kas daudziem talantīgiem bērniem (3680, tā liecina ieraksti Jāņa rēķinos) pavēra ceļu mākslā. Kā Jānis Anmanis dzīvo tagad?
Valsti cenšas netraucēt
Sazvanu Jāni dienu pirms Latvijas bērnu un jauniešu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas izstādes Jaunie talanti glezniecībā atklāšanas Rīgas domē. Jānis iekārto izstādi. Visu dara savām rokām, ir lepnuma pilns par bērnu veikumu. Nosirmojis, kalsns, bez noguruma pazīmēm sejā. Priecājas - pirms pāris nedēļām ar paša organizētā Rīgas Tautas operetes teātra viesizrādēm izbraukājis Latgali. Pats uzveduma režisors, scenogrāfs, mākslinieks, mūzikas autors un aktieris. Kā to var pavilkt finansiāli? «Valsti cenšos netraucēt, un tas man dod brīvību, neatkarību. Pārdodu kādu gleznu un norēķinos ar aktieriem.» Neatkarību un aktivitāti viņš saglabājis joprojām.
Vai Jānis varētu, kādu rītu pamodies, gultā izstaipīties, pagriezties uz otriem sāniem un atkal mierīgi aizmigt? Mākslinieks brīdi domā: «Varētu dienu vai divas, vairāk ne. Man ir simtiem ideju galvā. Ja kāda neizdodas, desmit citas nāk vietā.» Kas Anmani nepazīst, varētu spriest - traks, kas traks. Klavierspēli apguvis pašmācības ceļā, notis nepazīst, bet komponē. Aktīvi iesaistās dažādos pasākumos. «Mani, piemēram, aicina gleznot korporatīvos saietos, ātri uztaisu kādus 40 portretus, tos pārdod, nauda aiziet labdarībai.» Kāds var nodomāt - grafomāns, jo pats arī savas grāmatas izdod. Cits spriedīs - varbūt ļoti bagāts, ja visur iegulda savu naudu. Jānis nenoliedz, ka viņam patīk formas ziņā spilgti un ārišķīgi izgājieni, jo esot šovmenis: «Es nepārtraukti esmu uz dzīves skatuves, garlaicība un pelēcība mani neinteresē. Savām 60 gadu jubilejas svinībām uzrakstīju Pirmo simfoniju, tagad uz 70. jubileju, kas nākamgad decembrī, rakstu Otro simfoniju. Lai ir interesanti.»
Dzimušas mīlestībā
Glezniecībai atvēlētais laiks Jānim ir svēts: «Varu gulēt sešas stundas, bet noteikti uz kādu pusstundu noliekos diendusā, tas dod spēku strādāt līdz vēlai naktij. Pavasarī, vasarā un rudenī sāku gleznot sešos no rīta. Ziemā - kad atnāk gaisma. Kad strādāju, negribas ne ģērbties, ne iet kaut kur. Katra mana glezna ir kā planēta Visumā, tā kaut ko izstaro, jo dzimusi mīlestībā.» Jānis pabijis vai visās lielākajās pasaules valstīs, izgaršojis dažādu tautu ēdienus, bet kas pašam garšo? Smejas: «Man garšo piena zupa ar rīsiem un rozīnēm. Rīsi ilgdzīvošanai, rozīnes sirdij. Ļoti garšo dažādi salātiņi. Naktī labprāt kaut ko iekožu. Gaļu neēdu jau pusotru gadu, un, re - enerģijas man atliku likām.» Ar sliktiem ieradumiem Jānis nav cīnījies: «Man pretīgi cigarešu dūmi, es no tiem izeju. Cenšos taupīt laiku, jo man tas ir ļoti vērtīgs. Nevienam nedaru neko ļaunu, ne par vienu necenšos domāt sliktu, nevienu nepeļu. Es neuztraucos, ja kāds mani pagrūž tiešā vai pārnestā nozīmē. Tāda ir dzīve. Esmu līdzsvarā ar sevi. Viedais valdnieks tur augšā visu izkārto. Esmu optimists. Brālim Pēterim palika divas meitas Diāna un Solvita, mums ir trīs mazbērni. Visiem vajag siltumu un mīlestību.»
Jānis atceras gadījumu Vitebskā, tur kādā sādžā ieraudzījis sīku meitenīti. Viņa apzinājās, ka nav nekāda smukule. Jānis viņu uzgleznoja skaistu, ar mirdzošām acīm: «Uzdāvināju meitēnam portretu, viņa man prasa - vai tā esmu es? Jā, protams. Kā iemirdzējās bērna acis, iztaisnojās pleciņi, kādā dejojošā solī viņa aizskrēja! Cilvēkiem nevajadzētu skopoties ar labiem vārdiem! Vairāk jāuzsver labais, gaišais, veiksmīgais, cerīgais.»
Vēl ir kāds sapnis
Jānis Streičs, kuru Anmanis savulaik pamudinājia gleznot, saka: «Kristus savā līdzībā par graudiem un sējēju mūsu dvēseles ir pielīdzinājis augsnei. Ja tā, tad Jāni Anmani gribu salīdzināt ar zemi, par kuru saka: «Iespraud tur sausu mietu un tas sāks zaļot.» Jānis prot iedrošināt jaunradei, kas patiesībā ir mūsu dzīves mērķis, tikai mēs to neapzināmies, kautrējamies, dzīvojam kompleksu varā un bailēs no rezultāta. Jānis atver mūs priekam radīt, katra dzīves vienreizīgumam un vērienam, kas atklājās, gūstot gara brīvību. Viņš ir vairāk nekā mākslinieks. Mūsu bērniem viņš ir dziednieks, dzīves gudrības skolotājs. Jau tas vien, ka viņa vadītā Bērnu mākslas akadēmija iziet pasaules plašajos ceļos, ir zelta vērts. Runājot ar Jāni, nebeidzu brīnīties, no kurienes vīram, kuram jau krietni gadi un dzīves pieredze, pasaule joprojām kā bērnam ir brīnumu pilna un viņš joprojām to atklāj no jauna un jauna.»
Anmanim ir kāda nepiepildīta vēlēšanās: «Majoros Pumpura skolā es gribētu izveidot savu mākslas muzeju, kurā būtu izstādīti mani, talantīgu Latvijas un citu valstu bērnu radītie zīmējumi un gleznas. Ceru, ka reiz man tas izdosies.»