Par katru aspektu var runāt atsevišķi, un, ja vienā no tiem kaut kas nepatīk, noteikti atradīsies arī tas, kas katrā patīk. Nevar visu bāzt vienā nepatikas maisā, jo tas būtu stipri pārspīlēts.
Ideja skaista
Var spriedelēt par pašu sākumu, kad kāds Birkerta kungs no ASV, kuru šeit Latvijā ļoti augsti novērtēja, nāca klajā ar skaistu ideju par stikla kalnu, kam virsotnē dus Saulcerīte, gaidīdama Saulvedi, kas spēs pamodināt. Skaidrs, ka tādu skaistu ideju noraidīt var tikai cinisks muļķis, kas nesaprot jauko metaforu par dusošo tautu, kas gaida, lai gara spēks, kas savu varēšanu apliecinājis, spēdams tikt virsotnē, to pamodina.
Tas nudien ir ļoti piemērots Nacionālās bibliotēkas simbols, jo nokļūšanai saulainajās tālēs, kur tautas dēli un meitas varētu netraucēti dziedāt un diet, ir nepieciešams milzīgs garīgais potenciāls, kuru var būtiski papildināt visiem pieejama gudrību krātuve.
Protams, tiem, kas to vēlas un kuriem ir atbilstošas prāta spējas, jo - kaut to nav populāri pieminēt - cilvēkiem ir atšķirīgs intelekta koeficients. Ko viegli apgūst gaišas galvas lietotājs, tas varbūt nav pa spēkam grūtgalvim, kaut universālās cilvēktiesības, tātad arī tiesības izglītoties, attiecas uz visiem.
Diskusijas vēl būs
Cita lieta - kā ideja ir realizējusies -, un tas noteikti vēl ilgi - iespējams, kamēr vien šī ēka pastāvēs, - izraisīs diskusijas. Sākot jau ar diskutablo tēriņu, kad valsts cīnās ar nabadzību, ko noraida pārtikuši ideālisti, uzsvērdami garīgo vērtību fundamentālo pārākumu, un turpinot ar matu skaldīšanu par izvēlēto vietu, kas dažam šķiet vienkārši muļķīga šaurības dēļ, bet ko cits uzlūko kā ideālu pilsētbūvniecības parcelācijas veiksmes stāstu.
Fatālisti, bez šaubām, pieņem - kas noticis, noticis, un notikušais, respektīvi, lielās ēkas siluets Pārdaugavas panorāmā, vairs no turienes nav izdzēšams. Tātad atliek vien to pieņemt zināšanai cerībā, ka laiks izraisīs pieradumu, gluži vai kā atkarību, raugoties tajā virzienā un gaidot ierasto, kas kļuvis pašsaprotams.
Tieši tāpat kā, no Pārdaugavas skatoties uz labo krastu, pašsaprotami kļuvuši tie baznīcu torņi un pat Zinātņu akadēmijas augstceltne, kas sākumā bija iecerēta kā kolhoznieku (sociālistisko komunisma meistarotāju laucinieku) nams.
Pozitīvā ir vairāk!
Taču neatkarīgi no viedokļu daudzveidības droši un objektīvi var apliecināt, ka pozitīvā, vērtējot uzbūvēto Gaismas pili, tomēr ir vairāk!
Domājams, kad noplaks iniciatoru eksaltētā sajūsma, sagaidīsim arī patīkamu ikdienas darbu un tiks uzlabota fiziskā situācija Nacionālās bibliotēkas apkārtnē - kaut vai ar auto stāvvietām. Savukārt, izmantojot milzīgās ēkas vērienu - tajā atradīsies vēl daudz papildu iespēju dažādiem pasākumiem izglītības, tātad gudrības, vairošanai.
Tuvu ideālam būtu situācija, ka bibliotēka būtu nevis papildinājums skolai, kā tas ir līdz šim, bet skola kļūtu par gudrības krātuves atvasinājumu. Tad to visu kopā patiešām varētu saukt par Gaismas pili - atbilstoši šo vārdu poētiskajai nozīmei.
Kā rakstīts skaidrojošajā vārdnīcā - «skola: kultūras un izglītības iestāde».