Šoreiz, kad rakstnieks pats bija ieradies, biju jau sagatavojusi vairākus jautājumus, taču E. Kerets arī bija gatavojies tikties ar lasītājiem un stāstīja stāstus: par to, kā uzrakstījis pirmo stāstu, par savu ģimeni, par to, kā kopā ar sievu uzņēmis filmu... Un, ziniet, man likās, ka šie stāstiņi ir tik jauki, ka vismaz pāris derētu pastāstīt vēl kādam. Bez jelkādiem komentāriem.
Kā tapa pirmais stāsts
Mūsdienu Izraēlā rakstnieku uzskata gandrīz vai par pravieti - tādi rakstnieki kā Amoss Ozs, Dāvids Grosmans raksta ļoti labā valodā un, manuprāt, lai lasītāju izglītotu, darītu labāku. Taču man nav ne tik augstas morāles, nedz arī esmu tik gudrs, es pat nedomāju, ka man ir jelkādas izredzes kļūt par rakstnieku. Apzinājos, ka eksaktās zinātnes ir daudz stabilāks pamats dzīvē, tāpēc skolā mācījos matemātiku un fiziku. Vēlējos kļūt par zinātnieku vai inženieri.
Kad dienēju obligātajā karadienestā un trīs gadus pavadīju Izraēlas armijas rindās, es guvu ārkārtīgi smagu pieredzi, kas manī radīja vajadzību kaut kā tikt no tās vaļā. Dienēju kopā ar savu labāko draugu, un dienests bija tik smags, ka viņam radās domas par pašnāvību. Kā jau naivs pusaudzis (mums abiem bija tikko deviņpadsmit), es mēģināju viņam pierādīt, ka tā nevajag darīt, ka viņa pašnāvība ietekmēs manu dzīvi un sagraus viņa vecākus. Bet viņš atbildēja, ka citu cilvēku labsajūta nav pietiekams iemesls, lai atturētu viņu no šī soļa, ka viņš netaisās dzīvot citu labad. Viņam vajag iemeslu, kas būtu svarīgs viņam pašam. Braucot atvaļinājumā, viņš man sacīja pavisam tieši: ja tu pateiksi kaut vienu iemeslu, kāpēc man ir jēga dzīvot, es dzīvošu. Lai gan domāju ilgi, man prātā neienāca nekas, kas šķistu tik iespaidīgs, lai ietekmētu otra izvēli. Un tā nu dažus mēnešus vēlāk sardzes laikā mans draugs nošāvās. Es biju tas, kurš viņu atrada. Pēc tam es uzrakstīju stāstu. Caurules. Tā varbūt nav atbilde manam draugam vai pasaulei, bet tā ir atbilde man pašam - kāpēc es turpinu dzīvot.
Iedvesmas gūšana
Vislabākie stāsti rodas brīžos, kad esmu emociju pilns. Mani var iespaidot jebkas. Mēs ejam laukā, un es ieraugu cilvēku, kurš ir aplējies ar kafiju, un man saskrien asaras acīs... bet tas ir starta punkts tam, ka es uzrakstu stāstu, - no ļoti, ļoti personiskām emocijām top stāsts, kas kļūst nozīmīgs arī citiem cilvēkiem. Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs tapa šādi: kādā piektdienas vakarā, ejot gar tirgu, ieraudzīju pavecu kundzīti, kas ar smagiem tīkliņiem nāca pa ielu. Ieraudzījusi, ka krustojumā pie sarkanās gaismas apstājies autobuss, viņa sāka dauzīt pa durvīm, vēlēdamās iekļūt. Kā cilvēks, kas bieži izmanto sabiedrisko transportu, es sapratu, ka šis galīgi nav pareizais veids, kā piedabūt šoferi atvērt durvis, - un tiešām, jo vairāk sieviete dauzījās, jo nopietnāk šoferis vēroja debesis, kokus, putnus... Un tad sieviete nolika saiņus zemē un salika rokas kā lūgšanā. Durvis atvērās, viņa iekāpa, iedegās zaļā gaisma, un autobuss aizbrauca. Tas lika man atskārst, cik ļoti autobusa šoferi līdzinās Dievam: viņi sēž augstāk par pasažieriem un izlemj, kad un kam atvērt durvis. Kad mēs dodam papīrnaudu samaksai, viņi prot uz mums paskatīties tā, ka mirklī rodas vainas apziņa. Un tā es uzrakstīju par cilvēku, kurš vēlējās kļūt par Dievu, bet tad, kad saprata, ka tas neizdosies, kļuva par autobusa šoferi.
Patiesībā jau šis stāsts ir nevis par šoferi, bet par to, cik ļoti liela nozīme ir kādam smalkam, sīkam žestam, spējai mainīt attieksmi un ļauties notiekošajam. Tas, ka šādas lietas ir iespējamas, manī vieš cerības, ka arī cilvēce kopumā reiz varētu nolikt savas somas un salikt rokas lūdzošā žestā, nevis turpināt karošanu. Gan Izraēla un Palestīna, gan citi.
Etgara Kereta trešo stāstu var izlasīt portālā www.kulturasdiena.lv.