Kad 1993. gadā Ivo Svennem piedāvāja apmācīt suņus Latvijas valdības apsardzei, viņš nešaubījās ne mirkli: «Biju pirmais, kas mūsu otrās brīvvalsts laikā sāka apmācīt suņus sprāgstvielu meklēšanā.» Pirms trīspadsmit gadiem Ivo no robežsargiem paņēma piecus mēnešus vecu beļģu aitu suni jeb malinuā Klēru un lepojas ar viņu, sakot: «Malinuā tagad ir mana mīļākā šķirne. Klēra ir ļoti sportiska, mans Ferrarī.» Suns pilnībā attaisnojis Ivo cerības, ir vesels kā rutks un trīspadsmit gadu vecumā izskatās jauns un sprauns, joprojām ir bērnišķīgi rotaļīgs. Mūsu sarunas laikā dārzā Klēra neuzbāzīgi aicina Ivo spēlēties, piedāvājot saimniekam bumbiņu, un paklausīgi noguļas zaļajā zālītē, kad Ivo tikai ar skatu liek viņai saprast, ka rotaļām šobrīd nav īstais laiks.
Ivo Svenne divdesmit vienu gadu nostrādāja policijā un nesen devās izdienas pensijā. Kad sieva Anete nav mājās, Ivo uzņemas bērnaukles pienākumus, jo dēliņam Rūdolfam ir tikai divarpus mēneši: «Kad darbojos virtuvē, ielieku mazo ratiņos un dārzā vai istabā viņu sargā Klēra. Es viņai uzticos par visiem simts procentiem.»
Dabū, ko pelnījis
Runājam, protams, par suņiem, bet vairāk par cilvēkiem.
Ivo turpina dresēt suņus, vēloties iemācīt cilvēku saprasties ar četrkājaino kompanjonu: «Sākumā jāapmāca suns, bet pārsvarā visvairāk darba ir ar cilvēku, jo nav stulbu suņu, bet ir slinki un neizdarīgi saimnieki.»
Ivo apmācījis vairākus simtus dažādu šķirņu suņu. Pavasarī Svenne Titurgā organizēja bezmaksas kucēnu skolu, skaidroja saimniekiem elementāras lietas, kas jāzina katram kucēna īpašniekam. Kinologs bieži palīdz novērst dažādus niķus arī Ķekavas novada Mežavairogu patversmes suņu uzvedībā, lai, jaunajās mājās nokļuvuši, adoptētie dzīvnieki saimniekiem būtu uzticīgi kompanjoni.
Cilvēki vēlas, lai viņu suns (tāpat arī bērns) būtu labi audzināts un gudrs, un domā - kinologs izdresēs suni tā, ka šis no rīta kafiju pie gultas pienesīs. Ivo smej: «Nekā nebija! Ja saimnieks nestrādās ar suni katru dienu visā viņa mūža garumā un nenostiprinās iemācītās gudrības, kontakts neveidosies.» Ivo secina no savas garās pieredzes: «Gandrīz nekļūdīgi varu teikt, ka cilvēks vienmēr dabū tādu suni, kādu viņam tajā dzīves posmā vajag, lai viņš kaut ko mācītos! Vārdu sakot - kāds saimnieks, tāds suns! Tagad daudzi iegādājas suņus draudzībai, pastaigām, kopīgai laika pavadīšanai. Galvenais ir izvēlēties pareizo šķirni, nevis vest mājās haskiju, jo tam fascinējoši zilas acis, vai bīglu tikai tāpēc, ka tagad visiem ir bīgli.»
Daudz pozitīvu emociju
Diemžēl reti kuram ienāk prātā lūgt padomu kinologam vēl pirms kucēna iegādes, bet vēlāk cilvēks domā - sunītis paaugsies, kļūs gudrāks, tad iesim uz skoliņu! Ivo skaidro, ka saimniekam jāaiziet ar kucēnu uz pāris nodarbībām pie kinologa jau tad, kad suns vēl maziņš, lai nepieļautu pirmās audzināšanas kļūdas. Jāpanāk, lai suns ar prieku izpilda saimnieka komandas un saskata viņā draugu, tāpēc «kā teica kāds mans franču kolēģis: saimniekam jābūt mazliet klaunam un sunim - mazliet huligānam». Ivo uzsver, ka audzināšanā galvenais ir pacietība. Viņš apmācību laikā neaizraujas ar kārumu izdāļāšanu: «Es dresēju mazliet ar stingrību, bet pārsvarā ar pozitīvām emocijām. Saku saimniekiem - nekautrējieties priecāties par katru komandas izpildi, slavējiet suni un viņam būs prieks censties.»
Nedrīkst no mazotnes pieļaut ne mazākās suņa agresijas izpausmes. Pašlaik Ivo Svennes dārzā voljērā dzīvo četrus gadus vecs gudrs vācu aitu suns. Viņa saimniekiem nebija pieredzes, un viņi palaida garām brīdi, kad suns ar atņirgtiem zobiem sāka aizstāvēt savu būdu un ēdienu: «Agresivitāti vajadzēja nocirst jau saknē. Tagad strādājam, un suns jau uzvedas normāli.»
Vai suni drīkst sist? Ivo saka - atsevišķos gadījumos var arī uzšaut: «Suns ir bara dzīvnieks, un barā - mūsu variantā komandā - pirmais brīdinājums ir rūciens. Ja suns nedzird komandu, es kā bara vecākais viņam pieskaros (uzrūcu), ja tad vēl nedzird, iedarbojos stingrāk, un, kad beidzot viņš mani sadzirdējis, izrādu neviltotu prieku, lai suns saprot - redz, es izpildīju komandu, saimnieks priecīgs un tā būs vienmēr, kad es paklausīšu! Taču, iedunkājot suni, var arī viegli pāršaut pār strīpu - suns domās: re, es dauzos, saimnieks sauc, neeju, un, kad beidzot pienāku, dabūju «pa ļocku», citreiz neiešu, jo būs sukas tā vai tā.»
Vai Klēra piedalījusies suņu izstādēs? Ivo ir atklāts: «Man tā izstāžu būšana ne visai. Patīk strādāt ar suni, bet izrādīties - ne. Man nepatīk arī ar suņiem strādāt grupā. Domāšanā esmu tāds kā mākslinieks. Ar suni strādāju brīvā stilā, dzīve piespēlē dažādas situācijas, un suns mācās uz tām reaģēt. Strādājot ar kucēniem, pirmajās nodarbībās Klēru līdzi neņemu, pēc tam gan. Suņi ir jāsocializē, turklāt Klēra jaunuļus māca kā īsta mamma.»
Kinologs uzsver, ka suņa īpašniekam pastaigas laikā jāpārrauga apkārtne simts metru rādiusā, potenciālās nepatikšanas jāpamana pirmajam un tās jānovērš. Ir jāsaprot suņa raksturs, vajadzības un instinkti, tad attiecības veidosies viegli un harmoniski un suns tiešām kļūs par sava cilvēka labāko draugu.