Šāgada Prozas lasījumi iezīmīgi arī ar faktu, ka tajos piedalījies ievērojams skaits jauno literātu. Kādi viņi ir un kādu iespaidu festivālā radījuši viņu prozas darbi, jautāju festivāla žūrijas locekļiem žurnāla Karogs galvenajai redaktorei Ievai Kolmanei un portāla Satori 1/4 galvenajam redaktoram Reinim Tukišam, kā arī šāgada Literārās akadēmijas meistardarbnīcas vadītājai rakstniecei Norai Ikstenai.
Nora Ikstena
Šogad pēc ilgāka laika atkal jutos kā «vecajos, labajos laikos». Dzirdēšanas, sarunu, kopābūšanas atmosfēra. Ļaudis nāca un nāca. Nedod latvietim ēst, dod klausīties prozu. Jauno jautājums man šogad bija ļoti personisks. Lasīja septiņi meistardarbnīcas mācekļi. Jau gadu pirms Prozas lasījumiem jaunie parādīja, ka rakstīšana viņiem nozīmē daudz - kad Literārā akadēmija palika bez valsts atbalsta, viņi bija gatavi ieguldīt personiskos līdzekļus. Tātad viņi ir gatavi pa īstam strādāt, nevis tikai tēlot jaunos autorus. Gada laika viņi vienreizēji pieauga, un rezultāts bija labi klausāms. Jaunie nevairās palikt katrs pie sava stila. Viņiem nav muļķīga uzstādījuma, kādai jābūt mūsdienu latviešu literatūrai. Justīne Kļava raksta tādā pilsētas hiphopa stilistikā, Jānis Timošenko gluži kā Novālisa laikos, Elīnai Rodei padosies raits, mūsdienīgs, viegli psiholoģisks reālisms. Vilis Kasims un Andris Habermanis ir tik gudri, ka var gandrīz visu, bet būtu labi, ja viņi beidzot atdzīvinātu uz personiskiem kompleksiem un orientācijām balstīto, vājo latviešu kritiku. Renātes Kārkliņas dzīves vērojumi varētu pārtapt labā lasāmvielā, bet Andris Šmīdebergs ar sociālistiskā reālisma paņēmieniem stāsta par šodienas Latviju. Izskatās cerīgi. Un galvenais - bez pozas, muļķīgiem skandāliem un snobisma.
Ieva Kolmane
Nosacīti «jaunajiem» bija atvēlēti divi vakari - šāgada Noras Ikstenas mācekļiem un pērngada Laimas Muktupāvelas meistardarbnīcai. Vēl nepublicētu debitantu zeļļu vidū gan maz. Par opozīciju jau pastāvošajam viņus nenosauksi, toties jaušama skola. Liela daļa (Jānis Timošenko, Vilis Kasims, Sandra Sabīne Jaundāldere, Dace Voitkeviča, Anta Blumberga) prot būvēt labu stāstu, kas intriģē, aizrauj un galā sniedz gandarījumu. Taču, ciktāl varam runāt par svaigu vēstījumu vai jaunām tendencēm, acīs un ausīs iekrita tikai Osvalds Zebris, kas publikai piedāvāja fragmentu no lielāka topoša darba. Viņš, pēc visa spriežot, pēta līdz šim neizgaismotu psiholoģisku tipu - O.Zebra Aleksis dzīvo šeit un tagad, vitālas ģimenes klēpī, pats neko negribēdams, īsti ne pēc kā netiecoties. Tīši vai netīši pētījums sabalsojas ar R.Blaumaņa Skroderdienu Aleksi, kas raksturam piešķir papildu dimensiju. Paaudzi vieno laiks, telpa un gaiss, ko elpo, un jaušamas XXI gs. reālijas - Gaismaspils, personisko attiecību specifika, vēsturiskās pagātnes projekcijas šodienā. Bet nešķiet, ka šīs tendences tīšuprāt kultivētas. Vienu gan var manīt - jūt, vai rakstnieks ir daudz lasījis, un dažkārt jūt arī, tieši ko.
Reinis Tukišs
Jauno autoru prozā lielākās grūtības sagādā nepieciešamība izdomāt, par ko rakstīt. Šis gads nebija izņēmums. Iemesli ir visnotaļ saprotami - jauna cilvēka personiskā dzīves pieredze visbiežāk nav tik bagāta, lai tajā varētu uztaustīt notikumus un emocijas, ko, liekot lietā veiklu roku, gudru galvu un krāšņu izdomu, pārtaisīt sulīgā tekstā. Līdz ar to rakstīšana par paša piedzīvoto un izjusto atkrīt, ja vien autors neizvēlas pārstāstīt nogurdinošus pusaudžu tusiņus un klišejām pilno sadzīvi. (Diemžēl izvēlas.) Taču eksistē arī tā pieredze, kas iegūta lasot - teksta pieredze. Tāpēc, ja rakstītājam ir svaiga uztvere, domāju, savu lasītāja pieredzi var itin interesanti transformēt paša sacerētā tekstā. Diemžēl, pacietīgi noklausoties jauno autoru lasījumus, neko vairāk par apnicīgām, no realitātes atrautām fantāzijām, kas ietērptas primitīvā valodā, saklausīt nespēju. Pēcāk par to domājot, nonācu pie secinājuma: ir dabiski, ka jauni autori prozu (atšķirībā no dzejas) raksta pagalam sliktu un garlaicīgu. Prozā svarīgs ir briedums, skatījuma niansētība, detaļas, tehnika un galu galā idejas, kas rodas dzīvojot, vērojot un domājot. Nosauciet kaut dažus izcilus rakstniekus, kas 20 gadu vecumā būtu sarakstījuši ko paliekošu! Šī iemesla dēļ jaunie jāklausās ar labvēlību.