Pašlaik te dzīvo Laura Karnīte ar dzīvesbiedru Genu Miezīti un Lauras mamma ekonomiste Raita Karnīte. Pie vārtiem nav privātmājām raksturīgā klasiskā uzraksta - «Uzmanību, nikns suns!», un aiz žoga par atnācējiem vētraini priecājas trīs četrkājaini delveri. Protams, visiem jāsasveicinās, jāizzina, kas atbraukušajiem prātā, somā un rokās. Krāšņa vista ar saulē mirdzošām melnām spalvām suņus nesatraucamā mierā pašapzinīgi vēro mazliet nostāk, kā teikdama - nu, kam nav prāts dots, tam pieklājību grūti iemācīt! Mazliet vēlāk, kad esam apsēdušies lapenē un malkojam kafiju, suņi cits par citu grib izrādīties īpašāki un lielākas uzmanības cienīgāki, bet melnā klukste mierīgi ieņem vietu zem galda, ar savu klātbūtni norādot, ka bez viņas Ailēs nenotiek neviena saruna.
Politbirojs ģīmī
Laura saka, ka Ailēs vienmēr bijuši suņi un kaķi. Ar klātesošajiem trim iepazīstināšana rit caur rejām, bumbiņas piedāvājumiem un mīlināšanos. Pašcieņas pilnu mieru saglabā tikai vista retā vārdā - Vista. Uzzinām, ka kollijs Šagijs pašlaik ir visvecākais dzīvnieks Ailēs. Viņš uzsvērti izrāda, ka ar abiem trakuļiem viņam maz kopīga. Šagijs jau ir dikti solīdā vecumā, paņemts no patversmes Dzīvnieku draugs. Laura toreiz meklēja Ailēm sargsuni, bet atgriezās ar bailīgu, nobadinātu un nelaimīgu kolliju, kas dauzīts un nenodauzīts bija atrasts Ulbrokas kapos. Šagijs izauga par krāšņu un inteliģentu kolliju.
Pēc vecuma otrajā vietā ir melnā Nuna. Viņai ir seši gadi, bet pēc trakulīgās dauzīšanās vairāk par gadu nu nekādi nedosi. Laura brīdina - ja pametīsim Nunai bumbiņu, tad tas būs jādara visu ciemošanās laiku! Arī Nunu Laura atveda no Dzīvnieku drauga, kā kucēnam dodama viņai pagaidu mājas. Sune iekaroja Lauras vīra Genas sirdi, viņš nolēmis - Nuna paliks Ailēs.
Īru vilku šķirnes līdzinieku Spartaku Laura Ailēs atveda šopavasar. Viņa smej, ka pie mammas ciemos atbraukusī rakstniece Marina Kosteņecka par Spartaku pateikusi trāpīgi - šim sunim sejā esot viss «politbirojs» - Brežņeva uzacis, Iļjiča bārda. Spartaks ir ap gadu vecs, mīlīgs un milzonīgi liels suns. Trijotne sadalījusi teritoriju un pieņēmusi lēmumu mierīgi līdzāspastāvēt. Laura saka: «No patversmes paņemtie suņi vienmēr ir sarežģīti, taču viņiem piemīt kas īpašs - viņi saprot, ka izglābti nelaimē, un visu mūžu gatavi pateikties cilvēkam ar uzticību un mīlestību.»
Dzied kā gailis
Vista, zem galda sēdēdama, klusējot piedalās sarunā. Laura teic, ka Ailēs vienmēr bijušas vistas un viņas agrā bērnībā te dzīvojuši arī truši. Pagājušajā vasarā nomira Vistas draudzenīte - otra vista, un palikušajai kļuva skumji ap sirdi. Viņa meklēja kompāniju un atrada to cilvēkos un Karnīšu suņu sabiedrībā. Laura rēķina, ka Vista ir vecāka par Šagiju, bet viņa joprojām dēj olas - vienu divās dienās, lai apkārtējie neaizmirstu, ka viņa tomēr ir no klukstu dzimtas. Suņi viņu pieņēmuši kā savējo, vien lielais lamzaks Spartaks kādreiz grib melno skaistuli padzenāt, bet Nunai Vista reizēm knābj purnā.
Karnīšu ģimenes locekļi ir arī divi kaķi - trīspadsmit gadu vecā Deizija, kuras mammu ar kaķēniem no mājas izmeta kaimiņi, un Raitas Karnītes savulaik pie Zinātņu akadēmijas savāktā kaķene Dora, bet dzīvojamā istabā mīt četras šinšillas.
Vai darbs patversmē nedraud ar to, ka ik pa laikam mājās tiks atvests vēl kāds nelaimītis? Laura atbild: «Te var līdzēt tikai veselais saprāts. Kādu laiku Ailēs dzīvoja mana draudzene ar saviem diviem suņiem, tad pārliecinājāmies, ka seši suņi ir par daudz, jo vairs nav iespējams visiem dot pietiekamu uzmanību. Ir jāsaprot, ka rūpes par dzīvniekiem nav ne lētas, ne vienkāršas, un četri suņi ir tieši tik daudz, cik varam izbarot un samīļot.»
Skumjas lielākā koncentrācijā
Laura Karnīte kopš marta ir patversmes Dzīvnieku draugs sabiedrisko attiecību speciāliste. Aiz muguras darba gadi Iekšlietu ministrijā, Pilsonības un migrācijas pārvaldē, ziņu aģentūrā BNS, portālā Delfi. Taču, kad viņai piedāvāja darbu patversmē, Laura nevarēja atteikties: «Tas ir tāpat kā Darelam uzdāvināt zoodārzu. Apvienot darbu ar hobiju, un par to vēl maksā! Vai tad no tā var atteikties?» Tiesa, Laura darbu ar hobiju, ja tā var nosaukt pašaizliedzīgu rūpēšanos par pamestajiem, sakropļotajiem, atrastajiem un pazaudētajiem suņiem un kaķiem, savieno jau aptuveni desmit gadu, bet 2005. gadā viņa ar piecām citām brīvprātīgajām nodibināja organizāciju Dzīvnieku SOS un vēl tagad sabiedriskā kārtā ir šīs organizācijas valdes locekle. Par darbu patversmē viņa saka: «Ir grūtāk, nekā es domāju. Kaut visu laiku esmu brīvprātīgi strādājusi ar pamestajiem suņiem un kaķiem, patversmē skumjas un bēdas ir lielākā koncentrācijā. Te ir vietas 30 suņiem un 30 kaķiem, bet pašlaik pie mums uzturas ap 40 suņu un ap 80 kaķu. Bieži nākas atteikt uzņemt dzīvniekus vietas trūkuma dēļ. Sabēdājos, bet tad aizeju pie mūsu aprūpējamiem, saņemu pozitīvu emociju devu un atkal varu smaidīt.»
P.S.
Kad raksts jau bija gatavs, uzzināju, ka Ailēs ir vēl viens jauns iemītnieks. Laura smaida: «Jau kādu brīdi biju patversmē nolūkojusi mazo, bailīgo Simbu, vienu no mazsunīšiem, kuri bija izmesti Valmieras ielā. Brīvdienās atvedu viņu mājās, teicu vīram - paskatīsimies, kā būs. Genam jau vairs nav ilūziju, viņš noteica - skaidrs! Divās dienās Simba jau iejutusies mūsu suņu sabiedrībā. Nu mums ir pilns komplekts.»