Tas bija melnais kaķis, kuru Finka kungs ļoti mīlēja. Kaķis pieglaudās pie loga un skatījās uz mani, tad aizskrēja un pēc brītiņa nāca atpakaļ. Viņa lūpās bija kāds papīrītis, uz kura skaidriem burtiem bija uzrakstīts - Finks nav mājās. Kad es Finka kungam to atstāstīju, viņš apstiprināja, ka toreiz patiešām nav bijis mājās, bet par kaķa atnesto cedelīti gan neko nezinot, un pierakstīja to garīgo inteliģenču darbībai.»
Pēc fragmenta noklausīšanās uz mani uzvaroši raugās trīs acu pāri. Tas trešais pieder melnam kaķim. Elīna skaidro: «Lūk, Finkam bija melns kaķis Puisītis, mums ir Puika.»
Gandrīz Puisīša dubultnieks
Oficiāli Rīgā nav gaišreģa Eižena Finka (1885-1958) piemiņas vietas. Gatis un Elīna savā dzīvoklī daļu viesistabas atvēlējuši Finkam. Šeit izveidota slavenajam gaišreģim un fotogrāfam veltīta ekspozīcija. Laiku pa laikam to apmeklē ekskursanti, kas dodas apskatīt Maskavas forštates vēsturiskos objektus. Te notiek arī omulīgi vakari un dažādi tematiskie pasākumi.
Pirms septiņiem gadiem Gatis sāka dzīvot pussabrukušas divstāvu koka ēkas pirmajā stāvā Maskavas ielā 179. Par to, ka šajā vietā no 1923. līdz 1929. gadam it kā dzīvojis Eižens Finks, viņam pastāstīja otrā stāva kaimiņiene Natālijas kundze. Viņas tēvam Latvijas laikā piederējusi beķereja, un tēvs vienmēr stāstījis, kāda lepna publika braukusi pie Finka pēc nākotnes pareģojumiem. Pamazām Gatis aizrāvies ar Finku, un radusies ideja saglabāt viņa piemiņu. Kapitālremonts, kredīts, darbos palīdzēja ģimene, draugi. Gatis staigājis pa antikvariātiem, meklējot tā laika priekšmetus, dažādi cilvēki atdevuši senas mēbeles, sadzīves lietas. Tagad dzīvoklī pagātne saskanīgi sadzīvo ar Gata un Elīnas pašreizējo dzīvi. Viņi radījuši muzejisku un reizē omulīgu gaisotni. Es nezinu nevienu citu, kas, iekārtojis piemiņas vietu slavenam cilvēkam, pats tajā dzīvotu un justos komfortabli.
Diktofonā atšifrējot sarunu, fonā visu laiku skan mīlīga murrāšana. Kā nu ne - tas ir Puika, nenoliedzami viens no vērtīgākajiem dzīvokļa «eksponātiem». Apzinoties šīs vietas mistisko auru, iespējams, murrājot Puika arī man kaut ko stāstīja. Diemžēl nesapratu viņa teikto.
Elīna un Gatis par Puiku ir sajūsmā. Vispār jau runcis piedzima laukos. Viņa brāļi un māsas ātri atrada saimniekus, bet melni gandrīz nomušīja vietējie nerātneļi zēni. Puika lepojas ar saviem krustvecākiem - dziedātāju Andri Ābelīti un viņa sievu Baibu, jo tieši Baiba Puiku piedāvāja Gatim. Elīna stāsta: «Puika jeb Melnais (katram kaķim mājā ir vārds un mīļvārdiņš) mūsu dzīvoklī bija pirmais kaķis. Viņam ir seši gadi. Melnis ļoti mīl ciemiņus un vienmēr cenšas būt uzmanības centrā. Izbauda sarunas, īpaši skaļi murrā, kad tiek teikti komplimenti par viņa skaisto kažoku un iznesību. Puika pieprasa uzmanību un nemitīgu lutināšanu. Gadiem ejot, runčuks kļūst arvien pļāpīgāks. Atnākot vakaros mājās, vispirms Puika jāpacienā ar gardumiņiem un jāuzklausa ķepaiņa dienas piedzīvojumi. Gatis ar Puiku bieži spēlējas ar papīra bumbiņām. Melnais atvaira bumbiņas ar futbola vārtsarga cienīgu atsperīgumu.»
Pelēkais kardināls
Elīna saprata, ka «ar diviem čaļiem būs grūti tikt galā». Palīdzēja gadījums. Pirms četriem gadiem, lietainā oktobra vakarā nākot ar iepirkumiem no Mola, uz ielas viņiem pretī izskrējis mazs, izkāmējis un izbadējies radījums. Gatis smej: «Elīnai, protams, asaras pa gaisu! Atnesām kaķēnu mājās, izmazgājām, atblusojām. Tā pie mums nonāca Tigija jeb Pece. Ar Puiku viņai sākās platoniska mīlestība, jo runčuks savu vīrieša godību jau bija zaudējis.»
Elīna papildina Gata stāstu ar sievišķīgām detaļām: «Tigija ir mūsu saimes «pelēkais kardināls». Parasti viņa ir neitrāla un uzturas savrup. Taču, ja kaut kas jāizdiedelē vai jāpiedalās spēlēs, - klāt sekundes laikā. Mājā viņa izcīnījusi pati savu telpu - tualeti! Izlietne tajā ir viņas vasaras rezidence. Ziemas naktīs Tigija guļ kopā ar mums, bet pati uz sava spilvena. Kaķenei patīk bildēties un defilēt no viena istabas stūra līdz otram. Ja kaut kas nav pa prāta, viņa paceļ balsi vai smalki nošņācas. Tigija iecienījusi puķkopību. Ziemā viņai dažkārt izdodas līdz nepazīšanai «sakopt» vairākus puķupodus.»
Izmazgāta ar Fairy
Atzīstos: trešo četrkājaino - melnbalto kaķeni Jūli jeb Bebi - redzēju tikai īsu brīdi. Viņa ir ļoti bailīga. Stāsts par Jūles atrašanu ir šaušalīgs. Gatis atceras: «2012. gada jūlijā jau vēlā naktī nākam no kāda pasākuma un dzirdam, ka Maskavas un Elijas ielas stūrī kāds bļauj drausmīgā nebalsī. Sākām skatīties - jā, uz mašīnas riepas tup motoreļļā salipis radījums! Elīnai atkal asaras pa gaisu - kā atstāsi? Atnesām mājās. Panikā nezinājām, kā lai nabadziņu atmazgā. Mājās bija tikai trauklīdzeklis Fairy. Nomazgājām baltu! Vēlāk gan veterinārārsts mūs kārtīgi izbāra. Taču kaķēns visu pārcieta un izdzīvoja. Elīnai bija atvaļinājums, viņa ik pa divām stundām mūsu zīdaini baroja ar pipetīti un klausījās, vai tas vēl elpo, bet es darbā dedzināju svecīti un lūdzu Dievu, lai kaķēns izdzīvo. Iedomājieties, pēc pāris dienām viņa jau lēkāja pa segu!»
Elīna staro: «Viņa ir mūsu pastarīte un luteklīte. Jūle izstrādājusi shēmu, kā mūs iežēlināt un izdiedelēt kārumus. Sākumā ir izdziestoša, žēla skaņa, tad sākas ģībšana un acu miegšana. Nezinātājam šis skats liktu apraudāties. Īpašās prasmes ar katru dienu tiek uzlabotas, un viņa savu panāk. Jūle ir vislielākā siltummīle ģimenē. Tikko iekuram mūsu Jotul krāsniņu, tās priekšā kā paklājiņš izplājas Jūle. Diemžēl viņa ir vismazākā un arī visbailīgākā no kaķu trijotnes.»
Gatis uzskata, ka viņi visi šeit kopā dzīvo ar Eižena Finka atbalstu: «Kad sāku iekārtot memoriālo stūrīti, aizgāju pie Finka Pokrova kapos un lūdzu viņam atļauju veidot piemiņas vietu. Līdz šim neesmu jutis, ja gaišreģim būtu iebildumi. Šķiet, ka viņam patīk arī mūsu kaķi, jo visi trīs taču izglābti, kad jau faktiski bija lemti nāvei.»