Tik pretimnākošai būs jābūt visai izglītības sistēmai, lai īstenotu izglītības politikas veidotāju apņemšanos iekļaut «parastajās» vispārizglītojošo skolu klasēs skolēnus ar speciālām vajadzībām. Speciālisti gan norāda -lai padarītu skolas iekļaujošas, vēl būs jāveic nopietni priekšdarbi. Arī nozares ministrs Roberts Ķīlis ar sev netipisku piesardzību atzīst -lai pilnvērtīgi sagatavotos, būšot nepieciešami aptuveni trīs gadi.
Lielākoties iekļauj
Statistika rāda pārliecinošu ainu: «parastajās» klasēs mācās tikai piektā daļa no skolēniem ar speciālām vajadzībām, pārējie - speciālajās skolās vai arī vispārizglītojošo skolu speciālajās klasēs. Kā ir citur pasaulē? Ir divas atšķirīgas pieejas, norāda izglītības sociologs Miķelis Grīviņš. Tiem, kas iestājas par visu bērnu mācīšanos parastajās skolās, arguments ir - nošķirot bērnus, mēs veicinām aizspriedumus. Savukārt citās valstīs arguments par labu speciālajai izglītībai esot - šie bērni ir citādi, un jāmēģina viņiem pēc iespējas labāk palīdzēt. Dominējošā tendence Eiropā ir iekļaušana «parastajās klasēs», skaidro izglītības speciālists Guntars Catlaks.
Uz to ir jāiet arī Latvijai, uzskata izglītības ministrs, un šī ir viena no iecerēm, kam grūti atrast kritiķus. Ja vien bērnam ir kāda cerība apgūt vispārizglītojošo programmu, viņam ir jāmācās parastajā skolā, uzskata Carnikavas speciālās internātpamatskolas direktore Ingrīda Krūkle. Arī citi Dienas aptaujātie speciālo skolu direktori domā līdzīgi, taču gan viņi, gan ministrs norāda - tas neattiecas uz bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuriem arī turpmāk būtu jāmācās speciālajās klasēs. Viņi jāmāca pēc citas metodikas, norāda Lažas speciālās internātpamatskolas direktors Linards Tiļugs.
Atšķiras viedokļi, vai skolēniem ar garīgu atpalicību būtu jāmācās speciālajās skolās vai arī vispārizglītojošo skolu speciālajās klasēs. Daļa speciālistu akcentē, ka viņiem labāk mācīties parastajās skolās un ārpus stundām piedalīties visās šo skolu aktivitātēs, savukārt citi uzskata - speciālajās skolās viņiem ir labvēlīgāka vide. Vaivaru pamatskolā pirmos četrus gadus skolēni ar vieglu garīgo atpalicību mācās vispārizglītojošajās klasēs, bet no 5. klases - atsevišķi, jo tad nāk klāt jauni priekšmeti un mācību viela kļūst sarežģītāka. Tomēr starpbrīžos, dažādos konkursos, skolēnu parlamentā viņi ir kopā ar pārējiem bērniem, stāsta skolotāja Alita Auzāne. Tiesa, jāņem vērā, ka Vaivaru pamatskola ir neliela izglītības iestāde, kas šajā gadījumā ir priekšrocība. A. Auzāne nenoliedz - visticamāk, lielajās skolās šādu iekļaujošās izglītības modeli īstenot būtu krietni grūtāk.
Nedrīkst pārsteigties
Speciālisti gan iesaka nepārsteigties ar bērnu sūtīšanu vispārizglītojošajās skolās. Ja skolēns nonāks izglītības iestādē, kurā nav pienācīgi sagatavoti pedagogi, izstrādāti dažādi varianti, kā bērnu atbalstīt, tas var drīzāk kaitēt, skaidro LU docente Dita Nīmante. Par labu piemēru nevarot dēvēt skolas, kurās valda uzskats: ja bērns tiek līdzi mācībām, viņu var iekļaut, ja ne - jāmeklē cita mācību iestāde. Iekļaujoša skola analizēšot, ko tā var darīt, lai palīdzētu skolēnam tikt līdzi, un tikai tādās var mācīties bērni ar speciālām vajadzībām.
Lai līdz šādām skolām tiktu, ir jāveic nopietni priekšdarbi. Piemēram, Pelču speciālajai internātpamatskolai bija jāiespringst, lai varētu mācīt vienu vājredzīgu meiteni. «Daudz ko skolā mainījām,» stāsta skolas direktore Ināra Oļena un nosauc virkni sagatavošanās darbu. Viņas teiktais ilustrē, cik nopietni šādām pārmaiņām būtu jāgatavojas arī vispārizglītojošajām skolām.
Visi uzrunātie speciālisti kā galveno priekšdarbu nosauc skolotāju tālākizglītību - ja pedagogi nebūs sagatavoti šādam darbam, iecere sabrukšot kā kāršu namiņš. Turklāt skolotājiem jāprot arī laikus pamanīt mācīšanās traucējumus, kas ir «neredzamā speciālā vajadzība». Biedrības Vecāki par izglītību pārstāve Jana Simanovska gan norāda uz pedagogu tālākizglītības programmām, ko pašlaik par Eiropas naudu piedāvā Valsts izglītības satura centrs (VISC) - neviena no tām nav veltīta šai tematikai. VISC gan skaidro, ka šādi kursi projektā iepriekš ir piedāvāti un tos esot apmeklējis liels skaits pedagogu.
Tāpat skolām esot nepieciešams atbalsta personāls (piemēram, psihologs, logopēds, sociālais pedagogs), kas krīzes gados krietni «noīsināts». Izglītības iestādēm jau ir iespēja pieteikties uz valsts apmaksāta asistenta pakalpojumiem, lai palīdzētu skolēniem ar I vai II invaliditātes grupu. Pagaidām pieteikumu ir maz, atzīst R. Ķīlis.
Skolās, kurās mācās bērni ar speciālām vajadzībām, būtu nepieciešama arī piemērota infrastruktūra. Piemēram, skolēniem ar kustību traucējumiem nepieciešama pielāgota skola, lai viņiem nebūtu pārvietošanās problēmu, vājredzīgajiem un vājdzirdīgajiem nepieciešams īpašs aprīkojums. Skolēniem ar speciālām vajadzībām nepieciešami arī īpaši mācību materiāli.
Daudz varot palīdzēt tehnoloģijas. Piemēram, tie paši R. Ķīļa piesolītie planšetdatori ļautu lasīt, palielinot burtus, vai arī kādu tekstu noklausīties austiņās, skaidro apvienības Apeirons valdes priekšsēdis Ivars Balodis. Skolēniem ar mācīšanās traucējumiem varot palīdzēt gan tehnoloģijas, gan arī papildu laiks. Piemēram, ja skolēnam ir disleksija, viņš lasa lēnāk nekā citi, līdz ar to viņam būtu jādod vairāk laika darba paveikšanai vai arī mazāk uzdevumu.
Trīs gadi
Lai izveidotu iekļaujošu izglītības sistēmu, būtu nepieciešami aptuveni trīs gadi, lēš R. Ķīlis. J. Simanovskas teiktais liecina, ka nepieciešama jauna domāšana ne tikai daudzām skolām, bet arī «augšām» - proti, esot jāaudzē atbildīgo ierēdņu zināšanas par speciālo izglītību.
Daudz nepilnību vēl jāizmakšķerē no normatīvajiem aktiem. Viens piemērs. Bērni, kuriem ir vairākas diagnozes, pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumā saņem vienu speciālās izglītības programmas kodu, un vecākiem neesot tiesību cīnīties ar skolu, lai panāktu, ka mācību procesā tā ņem vērā arī atvases otru diagnozi, skaidro J. Simanovska. Biedrības Pro Futuro valdes priekšsēde Eva Birzniece norāda, ka diskriminējoša ir arī likuma norma, kas paredz, ka skolas var iekļaut bērnus ar speciālām vajadzībām, ja tām ir atbilstošs nodrošinājums. «Regulējums ir nepareizs, jo nepasaka, ka valstij ir jānodrošina katra bērna speciālās vajadzības tur, kur viņš atrodas,» saka E. Birzniece. Viņa norāda, ka informācija par to, kas notiek ar skolēniem pēc tam, kad viņiem diagnosticētas kādas speciālās vajadzības, esot knapa. Esot vajadzīgs audits, lai noskaidrotu, cik no šiem bērniem mācās parastajās skolās un nesaņem nekādu papildu pedagoģisko pakalpojumu.