Trāpīts desmitniekā
Esam norunājušas interviju apvienot ar braucienu uz dzīvnieku patversmi Juglā, jo Elvita, pārceļoties uz jaunu dzīvesvietu, savākusi veselu lērumu mantu, kas četrkājainajiem bārenīšiem ziemā lieti noderēs. Bosai tāpēc jāsarūmējas. Viņa pacietīgi sēž Elvitas vabolītes šaurajā bagāžas nodalījumā uz mantu kaudzes. Aristokrātisks, spēcīgs, skaists suns vēro mani ar gudrām acīm, un tās raisa uzticību - nu nevar tāds cēls un impozants radījums kādam nodarīt ļaunu.
Elvita stāsta, ka Bosa viņas dzīvē ienākusi nejauši. Nopietni cilvēki parasti tā nerīkojoties: «Man pašai vienmēr bijuši takši. Dēli Dāvis un Jēkabs visu laiku dīca - mums vajag suni, un viss notika viņu spiediena rezultātā. Atbraucu no kārtējā ceļojuma un banāli, pēc sludinājuma - pārdod amerikāņu buldoga kucēnus, bez izpētes veikšanas, neko nezinot par šo šķirni, aizbraucām pie audzētājas un pārvedām mājās četrus mēnešus veco Bosi. Vārds viņai bija dots jau audzētavā. Es šo izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Iznāca nejauši, bet tas bija trāpījums desmitniekā, kaut arī pirms tam biju iecerējusi zeltaino retrīveru.»
Grāmatas līdzautore
Elvita smej, ka Bosa viņu mājā ir vienīgā aristokrāte ar gariem radurakstiem un arī sunes augšana bijusi skaista: «Es pat neatceros, ka viņa būtu mājās kakājusi vai čurājusi.» Personības veidošanās procesā apskādētie zamšādas zābaciņi, no Čukotkas atvestais roņādas maciņš, nožļembāts tikko uzadītais džemperis un kāds kamieļvilnas darinājums tagad šķiet tīrie sīkumi. Fundamentālākas vēlāk bija problēmas noīrēt dzīvokli. Uzzinot, ka ģimenē ir nopietns suns, saimnieki parasti atteica, tā sacīt - no pet! Taču tas viss tagad ir pagātnē.
Elvita Ruka par savu suni stāsta ar aizrautību, uzsverot, ka amerikāņu buldogs ir suns ar pašcieņu un raksturu, kas jūt un saprot visu, atšķir īsto no neīstā, ar viņu nav iespējams blefot: «Bosa ir vienīgā dzīvā būtne, kuras klātbūtnē es varu rakstīt.» Te jāpiebilst, ka Elvita ir daudzu ceļojumu aprakstu autore, bet tikko apgādā Dienas grāmata projekta 15 jukušas avis ietvaros nākusi klajā viņas grāmata ar kolēģes Aijas Bley fotogrāfijām Uzbekistāna. Starp zeltu un urānu - aizraujošs un skarbs vēstījums par vienu no bijušajām padomju republikām mūsu dienās. Iznāk, ka Bosa ir netieša grāmatas līdzautore? Elvita skumji pasmaida: «Ar savu klātbūtni noteikti. Vienmēr, kad kravāju somas, Bosa sāk skumt. Lai gan viņa ļoti mīl Dāvi un Jēkabu un zēni ļoti rūpējas par viņu, Bosas saimniece esmu es.» Elvita stāsta, ka ceļojumu laikā viņa domā par mājiniekiem: «Azerbaidžānā ķīmiskās rūpniecības pilsēta Sumgaita kļuvusi par bijušās padomijas toksiskāko elli. Slimi bērni, klejojoši suņi, nozīstas kuces un kropli kucēni - tie skati lika sažņaugties sirdij. Tādos mirkļos domāju, ka ne mēs, ne Bose par dzīvi nevarētu žēloties.»
Nederēs kuram katram
Amerikāņu buldogs nav sīkaļa, tas arī nav suns kuram katram. Elvita pārliecināta, ka amerikāņu buldogi ir visgudrākie, uzticamākie un drošākie suņi, kas viegli adaptējas jebkurā situācijā un ir lieliski miesassargi ar labu reakciju - var bērnus auklēt, cilvēkus glābt, lopus ganīt, māju sargāt: « Ja kāds no mums ir riskantā situācijā - viņasprāt, par tālu aizpeldējis jūrā, rāpjas kokā vai par strauju laižas ar ragavām no kalna lejā, Bose uzreiz novērtē situāciju, rājas, uztraucas, glābj, sargā.»
Vai Bose arī augstas skolas apmeklējusi? Elvita smejas: «Kāds suns, tāds saimnieks. Esam nedaudz anarhisti. Bose ir iedzimti gudra. Uz skolu gan aizgājām, bet tā mums šķita pionieru pulciņam līdzīga.» Mājās sēdēt ģimenes mīlulei neiznāk laika. Visur, kur dodas Jēkabs, Dāvis vai Elvita, ja vien tas ir pieklājīgi, Bose tiek ņemta līdzi. Elvita atceras: «Viņa pat piedalījusies Jāņa Norda mākslas filmā Amatieris. Vienā brīdī pa visu ekrānu redzu Boses ģīmis un uzrakstu - nikns suns! Domāju - nu, nu!»
Rukas Alter ego
Elvita paziņo kādu jaunumu - oktobra vidū Bose piecu gadu vecumā pirmo reizi būs māmiņas kārtā. Kucēnu tēvs ir viens no titulētākajiem Latvijas amerikāņu buldogiem, suns ar savu mājaslapu, piecu valstu čempions. Elvita lēš: «Ap decembra vidu Boses bērni jau varēs iet tautās. Kādās mājās būs skaista Ziemassvētku dāvana. Pagaidām ārēji nav manāms, ka Bose ir gaidībās, tikai laiku pa laikam viņai ir nelaba dūša un lieliska ēstgriba. Par to gan viņa nekad nav sūdzējusies, ēd visu to, ko ēdam mēs, arbūzus ieskaitot.»
Juglas dzīvnieku patversmē atdodam Elvitas sarūpētās mantas, un viņas skats noglāsta suņus voljērā: «Es vairs nevaru iedomāties citas šķirnes suni sev līdzās. Bose ir mans alter ego. Reizēm klusībā domāju, ka varētu paņemt vēl vienu suni. No patversmes un noteikti buldogu. Taču tagad jautājums atrisinājies pats no sevis - noteikti atstāsim sev vienu no Boses bērniem.»