Zinātne un baltie suņi
Dvīņumāsām ir tikai divdesmit seši gadi, bet Liāna jau ieguvusi dabaszinātņu maģistra grādu fizikā, turpina studijas doktorantūrā un strādā LU Cietvielu fizikas institūtā. Viņas zinātniskās intereses objekti ir neorganiskie pusvadītāji, nanomateriāli un nanotehnoloģijas. Liāna regulāri piedalās eksperimentos Hamburgā un pētījumu rezultātus prezentējusi starptautiskās konferencēs. Iegūtā stipendija viņai palīdzēs pabeigt doktorantūras studijas, nemeklējot papildu ienākumu avotus. Tas izklausās nopietni un nozīmīgi, tāpēc pārsteidz, ka Liāna ar māsu, kas arī strādā LU Cietvielu fizikas institūtā par zinātnisko asistenti datormodelēšanas nodaļā, atrod laiku saistošam vaļaspriekam - viņām pieder balto Šveices aitu suņu (BŠA) audzētava Baltic Beauty. Kopā ar savām skaistulēm Šonu un Tāliju māsas regulāri apmeklē pašmāju un ārzemju suņu izstādes, pagūstot savienot darbu ar interesanto vaļasprieku?
Liāna aizrautīgi stāsta: «Skolā sapņoju kļūt par fizikas skolotāju, bet, Latvijas Universitātē studējot, aizrāvos ar pētījumiem un sāku nodarboties ar zinātni. Tā mani pārņēma.» Pirms divpadsmit gadiem mamma pievērsa dvīņumāsu uzmanību baltajiem Šveices aitu suņiem: «Mums tie sākumā diez kā nepatika, jo īsspalvaini, ar rozā degungaliem. Pirms divpadsmit gadiem nopirktā Tālija bija pirmā šīs šķirnes pārstāve Latvijā. Pēc septiņiem gadiem māsas atstāja sev arī Tālijas meitiņu Šonu. Tagad abas pārliecinātas, ka baltie Šveices aitu suņi ir viena no skaistākajām šķirnēm.»
Plaukst rullīšu bizness
Liāna stāsta šķirnes vēsturi: «Balto Šveices aitu suņu priekšteči ir vācu aitu suņi. Abas šķirnes paralēli veidojās un attīstījās ASV, Kanādā un Eiropā. Atšķiras tikai šķirņu raksturs un apmatojuma krāsa. Vācu aitu suns nav krustots ne ar vienu citu šķirni. Gēns, kas kontrolē balto krāsu, ir dabisks komponents vācu aitu suņu (VAS) kopējā krāsu ģenētikas materiālā. Ilgu laiku šveiciešus pat neizdalīja kā atsevišķu šķirni. Taču, ņemot vērā viņu pieaugošo popularitāti, baltais Šveices aitu suns beidzot tika reģistrēts kā atsevišķa šķirne. Šveicieši ir maigāki par vācu aitu suņiem, draudzīgi un lojāli pret cilvēkiem, inteliģenti, viegli padodas apmācībai, viņiem patīk būt kopā ar saimnieku, darboties viņam par prieku. Pret svešiniekiem suņi ir atturīgi, bet bez jebkādām agresijas izpausmēm. Šveicieši ir ļoti jūtīgi, tāpēc rupjas apmācības metodes viņiem neder. Viņi ir ļoti labi teritorijas sargi un tāpat kā vācieši var dzīvot zem klajas debess.»
Taču Šona un Tālija dzīvo mājās kopā ar Liānu un Aļonu. Vai divi tāda temperamenta un izmēra (līdz 60 cm skaustā, svars ap 60 kg) suņi pilsētas dzīvoklī jūtas pietiekami komfortabli? Zinātniece smej: «Mājās dzīvojot, suņi saņem vairāk uzmanības, nekā mītot voljērā. Šveiciešiem ļoti svarīga ir fiziska slodze. Mēs ar Šonu un Tāliju esam aktīva tauta. Braucam ar velosipēdiem, skrienam, daudz staigājam. Mūsu apkārtnē ir trīs parki, bet vasarās dzīvojam Garupē - tur suņiem liela vaļa. Abas lieliski peld. Ja abas pamatīgi izkustas, mājās viņas ir mierīgas, neuzbāzīgas. Arī par kārtību nav daudz jādomā - mūsu suņiem, tā sacīt, netīrumi paši atkrīt, viņas nekad nav pelēkas, tāpēc reti jāmazgā. Spalvas mājās gan ir visur, rullīšu bizness var plaukt.»
Līdz kalnu virsotnēm
Dvīņumāsas ir lielas ceļotājas. Pateicoties suņiem, viņas iemācījās vadīt auto, kas krietni atvieglo ceļošanu: «Ja mēnesi vai divus neesam nekur bijušas, mums kļūst garlaicīgi.» Māsas iemācījušās ātri sagatavoties ceļam. Liāna priecājas: «Izstāžu grafiki ir stingri saplānoti. Brīvdienās mašīnā iekšā, un esam Vācijā, Austrijā vai vēl kur citur. Aļona ir laba braucēja, viņai 2000 km nav nekas īpašs, bet šveiciešiem patīk visu laiku atrasties saimnieka tuvumā - mājās, uz ielas, mašīnā, tāpēc Šona un Tālija ar mums -kaut vai līdz pasaules malai! Ceļojam, gūstam pozitīvas emocijas, parādām sevi izstādēs, papildinām medaļu kolekciju, pakomunicējam ar domubiedriem, apskatām pasauli. Mums kopā vienmēr ir interesanti.»
Uz interviju ar mums līdzi paņemtie suņi Rokijs un Gēla pieder draugiem, un frizēti viņi tāpēc, ka tieši šie abi kopā ar māsām jau pēc divdesmit četrām stundām dosies uz Ungāriju. Šona un Tālija šoreiz paliks mājās, jo Tālija jau ir seniore gados, bet Šona ne īpaši satiek ar citiem suņiem. Turklāt abām jau ir nepieciešamā izstāžu pieredze, vārds un medaļas. Vēlāk Liāna man atsūta fotogrāfijas no daudzajiem braucieniem: «Ar fotografēšanu aizrāvos nepieciešamības dēļ - gribējās piemiņai atstāt mūsu audzētavas kucēnu bildes. Sākumā nopirkām vienkāršu ziepju trauciņu, tad īstu fotoaparātu, tad citu - sarežģītāku, tad arvien nopietnākus, ar spoguļkameru, arī dažādus objektīvus. Tagad pilna māja ar fotoaparātiem, dažādiem foniem, gaismām.»
Laika pietrūkst tikai tiem, kuri neko nedara.