Neatkarīgi no Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu rezultātiem, tēlaini izsakoties, ceļā uz tiem iezīmējās vairākas tēmas, kas tikpat labi attiecināmas uz parlamenta vai pašvaldību vēlēšanām.
Pirmkārt, daļa sabiedrības, šķiet, politiku uztver kaut kā personiski. Proti, sarunās ar paziņām par iemesliem, kādēļ kāds balsot neies, bieži izskanēja vērtējums kandidātiem: tur nav neviena, ar kuru es kopā kaujā ietu (seko varianti...). Zināmā mērā šāda argumentācija pat izraisa siltas jūtas (cilvēks nopietni izturas pret savu izvēli), tomēr kopš kura laika politika nav mazākā ļaunuma izvēle? Tas varbūt skan nelāgi, tomēr politiskā pārstāvja izvēlē mēs nevaram lietot kritērijus, kādus izmantojam draugu vai pat darba kolēģu atlasē. Nevar atturēties no līdzdalības politikā tikai tādēļ, ka neviens no kandidātiem nav simtprocentīgi sirdij tīkams. No šī viedokļa jāatzīst, ka tad jau racionālāk rīkojas tie, kuri iet balsot, lai kādam, vienkārši sakot, ieriebtu («lai neievēl to X»), jo viņi apzinās, ka perfektu kandidātu nav, attiecīgi svarīgāk, lai neievēl pilnīgus muļķus vai neliešus. Skaidrs, ka politiķi vispirms domā paši par sevi; nediskutējot šeit par šīs profesijas saturu, jāsaprot, ka viņi to uztver tieši kā profesiju, ar no tā loģiski izrietošiem centieniem veidot karjeru, saņemt labu algu utt. Līdz ar to kritērijs ir tas, kurš salīdzinoši vismaz kaut ko varētu (jo ir zināšanas, motivācija) izdarīt.
Otrkārt, EP priekšvēlēšanu kampaņu laikā daļa sabiedrības šausminājās par nekaunību, ar kādu daži kandidāti solīja labumus, kas vispār nav EP kompetencē. Un pukojās par to, vai tad tiešām cilvēki ir tik neinformēti, ka uzķersies. Viss jau pareizi, bet ko daļa no galvas grozītājiem (politiķi, mediji, NVO) ir darījuši, lai līdzpilsoņu zināšanas par Eiropu vairotu? Nepietiek ar skaidrošanu triecientempā (mēnesi, divus) pirms vēlēšanām, tad atkal klusums un atkal snobiska šausmināšanās pirms kārtējām vēlēšanām. Tas pats attiecas uz Saeimas un pašvaldību vēlēšanām. Ja cilvēkiem netiek regulāri vēstīts, kā vispār valsts funkcionē, ko likumdošana atļauj un ko ne, kādas ir katra varas atzara pilnvaras un atbildība, tad nav brīnums, ka noteikta daļa vēlētāju simpatizē populismam.
Treškārt (tas daļēji izriet no iepriekšējās tēzes), joprojām diemžēl jāsecina, ka politiskajai reklāmai regulējums ir nepietiekams. Protams, ir jāuzskaita, cik partijas tērē, vai nav slēptā reklāma un citi ierobežojumi, tomēr pilnīgi nesodīti notiek vēlētāju (pircēju) maldināšana (t.sk., konkurentu apmelošana), par kuru, piemēram, pārtikas produkta vai mobilo sakaru pakalpojuma gadījumā, konkrētais razbainieks tiktu sodīts.
Ceturtkārt, arguments, ka nav vērts piedalīties vēlēšanās, jo mazā Latvija Eiropā tāpat neko ietekmēt nevar. Ja esam šādā domāšanas veidā konsekventi, tad nav vērts doties vēlēt arī Saeimu un vispār kaut kādā formā domāt par šo valsti - tāpat visu pasaulē nosaka ASV, Krievija, Ķīna, bankas utt. Pat ja daļēji tas tā ir, tieši tādēļ mums ir nepieciešami pārstāvji, kuri šajās lielo spēlētāju spēlēs spēj kaut ko izkaulēt, iztirgot, izdīkt.