Lasot atsūtītos tekstus par bārenīšiem Latvijas dzīvnieku patversmēs un skatot viņu fotogrāfijas, apbrīnoju kopēju spēju katrā bez pajumtes palikušajā saskatīt labo un vērtīgo, kā dēļ viņus vērts mīlēt, adoptēt un kopā būt laimīgiem. Un nesaprotu, kāpēc to labo neredz saimnieki, kas nodod savus mājdzīvniekus, labākajā gadījumā atvedot viņus uz patversmi? Tādi esam - vieni redz, jūt, palīdz, glābj, citi dzīvo kā akli, kā bez sirds piedzimuši, dzīvu būtni sev blakus uzņemot tikai kā personīgā labuma avotu, ja ne - tad nevajag.
Patversmēs var strādāt tikai izredzētie, ar īpašu žēlsirdību un labestību apveltītie. Viņi kopj, dziedē, ēdina, atrod mīļus vārdus katram četrkājainajam bārenītim un nereti aizved arī uz savām mājām vienu, otro, trešo. Šie cilvēki nekunkst par naudas un laika trūkumu, un cik dīvaini - viņi ir laimīgāki par dažu labu bagāto, kuram ne stāvoklis sabiedrībā, ne konts bankā nav ļāvis izjust devēja un glābēja prieku.