Lībijā jau vairāk nekā astoņus gadus – kopš Muammara Kadāfi gāšanas un noslepkavošanas, turpinās pilsoņu karš. Galvenās karojošās puses ir ANO atzītā, arī rietumvalstu atbalstītā Nacionālās vienotības valdība Tripolē, kuru vada premjerministrs Fajezs al Sarradžs, kā arī Haftara vadītā Lībijas nacionālā armija, kuras politiskais spārns ir valdība un parlaments Tubrukā. Tāpat ievērojamas valsts teritorijas atrodas nevienai valdībai nepakļaujošos kaujinieku grupējumu, kā arī vietējo cilšu kontrolē.
Iemesls, kamdēļ sarunas par izlīgumu kļuvušas īpaši aktuālas tieši tagad, ir Haftara armijas militārie panākumi. Feldmaršala spēku kontrolē nesen nonāca nozīmīgā Sirtas pilsēta, tāpat kaujas atsākās jau Tripoles piepilsētās, bet valsts galvaspilsētā un tās aglomerācijā mīt gandrīz puse visu Lībijas iedzīvotāju. Sarradža valdība savukārt turas, tikai pateicoties ārvalstu palīdzībai, kur nozīmīga loma ir Turcijai.
Krievija tikmēr ir vienīgā vieta, kur sarunas vispār ir iespējamas, jo Maskava sev tradicionālās diplomātijas ietvaros ir spējusi saglabāt labas attiecības ar abām naidīgajām pusēm.
Oficiāli Krievija atzīst valdību Tripolē, tajā skaitā prezidents Vladimirs Putins ir personiski ticies ar Sarradžu. Neoficiāli tiek atbalstīts arī Haftars.
Visi citi nozīmīgākie spēlētāji tikmēr ir ieņēmuši viennozīmīgu nostāju par labu vienai vai otrai pusei un neder starpnieka lomai.
Cits jautājums, ka pat Krievijas diplomāti neoficiāli atzina – cerības ar tikšanos Maskavā saistītas netiek, un par ievērojamu sasniegumu tiks uzskatīta vismaz kāda vienošanās par pamieru. Formāli vienošanās arī tika parakstīta, taču, kā jau minēts, bez Haftara līdzdalības. Feldmaršals virkni pretējās puses prasību uzskatīja par nepieņemamām, kamdēļ dokumentu parakstīja Tubrukas valdības pārstāvis. Līdz ar to nav skaidrs, cik ilgi un vai vispār šāds pamiers pastāvēs.
Vēl neskaidrāks ir jautājums par Lībijas turpmāko likteni. No vienas puses ir sperts lai vai kāds, taču pirmais solis izlīguma virzienā, kas ļauj cerēt uz turpmāku miera procesu. Tajā pašā laikā Haftara atbalstītāji neslēpj pārliecību, ka vēl nedaudz, un Tripoles valdība kritīs, bet feldmaršals atjaunos valstī kārtību. Un pieprasījums pēc stingrās rokas Lībijā ir jūtami lielāks nekā pieprasījums pēc Rietumu parauga demokrātijas.
Gudrinieks
Pipars