Dažādu nokrāsu sarkanie jeb kreisi antiamerikāniskie toņi reģiona politiskajā kartē šobrīd ir sasnieguši iepriekš nekad neredzētus mērogus, un tikai divās no Latīņamerikas nozīmīgākajām valstīm – Brazīlijā un Kolumbijā – pie varas neatrodas kreisie politiķi. Turklāt abos gadījumos pēdējo nākšana pie varas, visticamāk, ir tuvākās nākotnes jautājums – maijā gaidāmo Kolumbijas prezidenta vēlēšanu favorīts ir kreisais politiķis Gustavo Petro, bet oktobrī gaidāmo Brazīlijas prezidenta vēlēšanu favorīts – viena no mūsdienu Latīņamerikas kreisajām ikonām, valsts eksprezidents Lula da Silva.
Situācija Brazīlijā atsevišķi ir īpaša ar to, ka Bolsonaru vienmēr ir pozicionējis sevi kā ASV eksprezidenta Donalda Trampa politiskās filosofijas piekritēju un negrasās atteikties nedz no savas nostājas, nedz no draudzības ar Trampu. Un Trampa prezidentūras laikā Bolsonaru un Brazīlija šā iemesla dēļ cerēja uz ievērojamām dividendēm, bet ASV demokrātu administrācija Brazīlijas cerībām palielināt tās reģionālo ietekmi, pateicoties sadarbībai ar ASV, ir pārvilkusi treknu svītru.
Tas, protams, nav vienīgais, taču ir viens no iemesliem, kamdēļ Bolsonaru cerības uz pārvēlēšanu tiek vērtētas kā tuvas nullei, un, ja Brazīlijas prezidents vēlas palikt politikā (bet neviens nešaubās, ka vēlas), Bolsonaru ir jādemonstrē, ka viņš nav ģeopolitiskais izstumtais, bet gan politiķis, kuram netrūkst draugu un sabiedroto. Vienīgais veids, kā to panākt (pie viena atgūstot vismaz kaut kādu cieņu kreisi orientēto kaimiņu acīs), ir sekot laika garam un atjaunot paša ievērojami ierobežoto sadarbību ar Krieviju un arī Ķīnu, un tieši ar šādu mērķi Bolsonaru arī ieradās Maskavā.
Raugoties plašāk, 2017. gadā sāktais Trampa administrācijas mēģinājums atjaunot ASV kontroli pār reģiona valstīm, panākot proamerikānisku līderu nākšanu pie varas, līdz ar Brazīlijas kapitulāciju arī ir noslēdzies pat ne ar neveiksmi, bet pilnīgu katastrofu. Tostarp tādēļ, ka tiek zaudētas arī tās pozīcijas, kuras iepriekš tika uzskatītas par nesatricināmām, bet reģionā strauji pieaug Ķīnas un Krievijas ietekme. Rezultātā ASV "iekšpagalms" var kļūt par jaunu ģeopolitisko cīņu lauku, novēršot uzmanību no Indijas un Klusā okeāna reģiona, kā arī no Eiropas.