Dara darīšanas pēc

Kārtējais teiktā piemērs redzams starp Ministru kabineta komitejas pirmdien lemtajiem jautājumiem. Tēma visai prozaiska – Latvijā ir milzum daudz māju, kuras nav pieslēgtas centralizētajai kanalizācijas sistēmai un skaidrs, ka tajās izbūvētās kanalizācijas krātuves lielā daļā gadījumu ir gana nolietotas, no kā izriet, ka to lietošana neizbēgami saistīta ar vides piesārņojumu.

Kā šī problēma tiek risināta? Vispirms jau par Eiropas naudu lielā daļā apdzīvotu vietu tika izbūvētas maģistrālās cauruļvadu sistēmas. Tiesa, bez pieslēgumiem individuālajiem lietotājiem, jo pie mums par lielu grēku tiek uzskatīta Eiropas, valsts vai pašvaldību līdzekļu tērēšana konkrētu (kaut vienlaikus ļoti daudzu) cilvēku labā. Rezultātā iespējas pieslēgties centralizētajai kanalizācijas sistēmai gan daudzviet nodrošinātas, taču tās izmanto tikai atsevišķu ēku īpašnieki. Jo pieslēgšanās šīm sistēmām, pat ja tās ir dažu metru attālumā, saistīta ar vairāku tūkstošu tēriņiem un tādas naudas, protams, nav vairumam tā senāk būvētajās ēkās dzīvojošo.

Nu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar šīs problēmas risinājumu – veidošot "bedru" reģistru. Īpaši pašvaldību algoti cilvēki uzskaitīšot, cik tādu krātuvju vispār ir (kas liekas absurdi, jo skaidrs, ka tās ir katrā mājā, kam nav centralizēta pieslēguma), apzināšot, cik reižu gadā katrai pie centralizētās kanalizācijas nepieslēgtai mājai sniegti asenizācijas pakalpojumi, kādā stāvoklī ir krātuve u. tml. Vai tas risina problēmu pēc būtības? Skaidrs, ka ne. Daudz saprātīgāk būtu to naudu, ko nu paredzēs skaitītāju darba finansēšanai, un varbūt pat vēl mazliet vairāk atvēlēt to izmaksu vismaz daļējai segšanai, kas saistītas ar māju pieslēgšanu centralizētajām kanalizācijas sistēmām vai, ja tas nav iespējams, vides prasībām atbilstošām lokālām attīrīšanas ietaisēm.

Jo šajā gadījumā runa nevis par kāda individuālo labumu (galu galā, pie esošās situācijas pieradušie to var pieciest vēl kādu laiku), bet gan par visu kopīgo interesi – vides piesārņojuma samazināšanu, par Eiropas naudu izbūvēto maģistrālo sistēmu lietošanu utt.

Šī situācija skar ļoti daudzus cilvēkus Latvijā, turklāt ne tos turīgākos, varbūt tāpēc jo uzskatāmāk demonstrē sistēmiskas, saimnieciskas pieejas trūkumu valsts pārvaldes lēmumos. Bet piemēru, kad kaut kas tiek darīts pašas darīšanas pēc, nevis lai sasniegtu sabiedrībai būtisku rezultātu, netrūkst arī citās jomās.