Lai arī atbilžu saturs oficiāli izpausts netiek, tas arī netiek īpaši slēpts, un amatpersonu izteikumi liecina, ka ASV un to Eiropas sabiedrotie atsakās apspriest ar Maskavu NATO atvērto durvju politiku un alianses spēku atrašanos Austrumeiropā, taču ir ieinteresēti sākt dialogu par uzreiz vairākiem stratēģiskās drošības, galvenokārt ieroču un bruņojuma kontroles, jautājumiem.
Pēc visa spriežot, atbildes dokumentos pat tieši nav pieminētas Krievijas pieprasītās "drošības garantijas", aprobežojoties ar formulējumu par "Maskavas bažām", kā arī paužot jau savas bažas, tajā skaitā prasot Krievijas bruņoto spēku izvešanu no tādām valstīm kā Ukraina, Gruzija un Moldova. Krievijas diplomāti tikmēr akcentēja tieši drošības garantijas, visus pārējos jautājumus uzskatot par otršķirīgiem, bet prasīto garantiju nesaņemšanas gadījumā solot militāras un militāri tehniskas atbildes
Kopumā var teikt, ka tās atbildes, kuras pieprasīja Maskava, tai nav sniegtas, taču vienlaikus nav arī pateikts "nē" tālākai komunikācijai. Šāds scenārijs bija pilnībā paredzams, un tieši tikpat prognozējama ir arī Krievijas gaidāmā atbilde. Maskavai ir jāsper solītie militāri tehniskie soļi, kas šajā gadījumā, visticamāk, izpaudīsies kā jauni militārie manevri un jauna stratēģiskā bruņojuma izvietošana. Atbilstīga pretdarbība ir gaidāma arī no rietumvalstu puses, un šāda situācija – prasības un pretprasības, kā arī militāri tehniskas darbības un pretdarbības – atkārtosies nezināmu skaitu reižu. Tiešas militāras darbības (Krievijas atklāts iebrukums Ukrainā) šāds scenārijs paredz tikai kā pēdējo argumentu.
Vienlaikus pastāv virkne ārkārtīgi būtisku blakus faktoru – Ķīnas un reģionālo lielvaru (Indijas, Turcijas, Irānas u. c.) darbības, pretrunas rietumvalstu starpā, it īpaši starp tā sauktajām vecās Eiropas valstīm un ASV un Lielbritāniju, iekšpolitiskā cīņa ASV, jaunas ekonomiskās krīzes izcelšanās varbūtība vai pat vienkārši neprognozējama nejaušība, kas jebkurā brīdī var novest pie negaidītiem pavērsieniem, ieskaitot lokāla mēroga militārās darbības.
Reālas sarunas un kompromisi savukārt ir gaidāmi tikai tad, kad viena vai abas puses secinās, ka konfrontācija un spriedze ir sasniegusi mērogus, kādus tālāk uzturēt tās vairāk nespēj. Kad šāds brīdis pienāks, šobrīd pateikt nav iespējams, taču ir ticami, ka dažus tuvākos gadus Austrumeiropas valstīm nāksies aizvadīt draudu un satraukuma par savu drošību ēnā.