Jāatgādina, ka sākotnēji bija paredzēts, ka Erevāna līgumu ar ES par tolaik vēl asociāciju un brīvās tirdzniecības zonas izveidi (Asociācijas līgumu) parakstīs 2013. gada Viļņā notikušajā ES Austrumu partnerības samitā, tomēr divus mēnešus pirms pasākuma Armēnija paziņoja par lēmumu pievienoties Krievijas vadītajai Muitas savienībai un atteicās no līguma parakstīšanas.
Dokumenta saturs bija līdzīgs Asociācijas līguma starp Ukrainu un ES saturam, un arī Armēnijai, līdzīgi kā Ukrainas gadījumā, Maskava lika skaidri saprast, ka tāda līguma ar ES, kāds tas bija 2013. gadā, parakstīšana Armēnijai nozīmēs priekšrocību zaudēšanu attiecībās ar Krieviju, un arī tikai labākajā gadījumā.
Pastāv aizdomas, ka Erevānai dots nepārprotams mājiens, ka Maskava var pārtraukt sniegt tai drošības garantijas ieilgušajā konfliktā ar Azerbaidžānu par Kalnu Karabahu (Arcahu).
Tagad situācija jūtami atšķirīga – jaunais dokuments ir saskaņots ne tikai ar Briseli, bet arī ar Maskavu, no tā pazuduši visi tie punkti par brīvo tirdzniecību, kuri ir pretrunā ar Armēnijas dalību EES. Tāpat līgumā nekas nav minēts par iespējamo sadarbību ar ES drošības jomā, kas nozīmē, ka dokuments nekādi neapdraud ne tikai Maskavas ekonomiskās, bet arī ģeopolitiskās intereses Armēnijā. Kā norāda atsevišķi šīs valsts opozīcijas plašsaziņas līdzekļi, vienošanās būtībā sastāv no aicinājuma Erevānai veikt virkni politisko reformu apmaiņā pret ierobežotiem ekonomiskajiem stimuliem. Savukārt par to, cik ierobežotas būs ES iespējas ietekmēt valstī notiekošo, liecina, piemēram, šā gada jūlija notikumi, kad Erevāna asi atbildēja uz ES vēstnieka Armēnijā izteikumu, ka vietējā vēlēšanu komisija "nevieš uzticību".
Tiesa, medaļai ir arī otra puse, kuras dēļ pat viskaismīgākie virzības uz apvienoto Eiropu piekritēji neuzdrošinās kritizēt valdības piesardzību. Nav šaubu, ka tās ekonomiskās un iekšpolitiskās problēmas, kādas pēc Asociācijas līgumu ar ES parakstīšanu piemeklējušas Moldovu un jo īpaši Ukrainu, Armēnijai pēc attiecību ar Maskavu saraušanas nāktos piedzīvot vēl daudzkārt lielākā mērā. Šī iemesla dēļ jau arī šāda samērā ierobežota iespēja diversificēt valsts ārpolitikas virzienus tiek uzskatīta par sasniegumu. Tiesa, turpmākie soļi Eiropas virzienā tikmēr ir tālas un neskaidras nākotnes jautājums.