Tā, piemēram, nesen Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena paziņoja, ka Eiropas Savienībai (ES) ir laiks "domāt par obligātu vakcināciju" pret Covid-19, taču arī norādīja, ka gala lēmuma pieņēmēja šajā jautājumā ir katras ES dalībvalsts valdība. (Par to vēstīja LETA/AFP 1. decembrī.) Savukārt sociālajos tīklos fon der Leienas vārdi izpelnījās tādu reakciju, it kā jau, tā sakot, rīt ap brokastlaiku sāktos visu ES iedzīvotāju obligātā vakcinācija.
Vēl jāmin nesenie dažu Latvijas politiķu pārmetumi sabiedriskajiem medijiem, ka tajos netiek pietiekami atspoguļoti tādi viedokļi, kas ir tuvi konkrēto politiķu vēlētājiem. Pats pārmetumu izteikšanas fakts apliecina, ka par ļoti svarīgu tiek uzskatīts tas, kādu informāciju sniedz klasiskie mediji, it īpaši sabiedriskie mediji. Taču tajā pašā laikā sociālo tīklu vidē var uzplaukt un milzīgā ātrumā pārvietoties visdažādākās notikumu interpretācijas un pat sazvērestību teorijas, un politiķi, tāpat kā visa pārējā sabiedrība, uz to tikai noskatās.
Mēs dzīvojam interneta laikmetā, un tikmēr, kamēr politiķi enerģiski cīnās par to, lai viņu elektorātam tuvs pasaules redzējums būtu plašāk pārstāvēts televīzijā un radio, visticamāk, daļa elektorāta daudz vairāk laika un uzmanības velta, piemēram, feisbukam nekā televīzijas ziņām.
Tādēļ politiķu nostāja brīžiem raisa asociācijas ar savulaik populāro viedokli, ka, mazinot skaidras naudas apriti, samazināsies ar finansēm saistītie likumpārkāpumi, taču kriptovalūtu daudzveidīgā attīstība, kā arī telefonkrāpnieku un interneta blēžu aktivitātes pieaugums parādīja, ka tik vienkārši tas nav.
Kompānijas Kantar pētījums gan atklāj, ka vismaz par situāciju, kas saistīta ar Covid-19 pandēmiju, klasiskajiem medijiem uzticas 34% Latvijas iedzīvotāju, sociālo tīklu lietotājiem (privātpersonām) – tikai 8%. Tomēr uz to, ka dezinformācija īpaši intensīvi izplatās tieši sociālajos tīklos un ka visā ES, ne jau tikai Latvijā, pietrūkst šolaiku izaicinājumiem atbilstoša sociālo tīklu regulējuma, ir norādījuši arī Eiropas Parlamenta deputāti un dažādi eksperti.
Un, protams, lai neiekristu dezinformācijas izplatītāju vai finanšu blēžu lamatās, atliek atcerēties – informācijas pasniegšana emociju mērcē nepadara to par patiesību. Bieži vien tieši pretēji – centieni raisīt emocijas tiek izmantoti manipulēšanai.