Afganistānu steigā pamet arī citu rietumvalstu vienības, savukārt kustība Taliban, kuras dēļ vismaz oficiāli pirms divdesmit gadiem Afganistānā tika ievests amerikāņu karaspēks, strauji pārņem aizvien jaunas valsts provinces. Lai arī ir paziņots, ka ASV aiziet no Afganistānas, jo sasniegušas sākotnējos mērķus, ir skaidrs, ka tās, pat neraugoties uz militārajiem panākumiem, ir cietušas iespaidīgu politisko sakāvi, salīdzināmu ar to sakāvi Vjetnamā vai bijušās PSRS sakāvi tajā pašā Afganistānā.
Galvenais stratēģiskais mērķis šajā gadījumā bija ASV kontroles iedibināšana pār bijušās PSRS Vidusāzijas valstīm, kas ļāva palielināt ietekmi arī uz Ķīnas Siņdzjanas Uiguru autonomo reģionu. Šī kontrole ļāva ASV īstenot ģeopolitisko spiedienu uz Krieviju un Ķīnu, tostarp liedzot realizēt virkni vērienīgu projektu (cauruļvadu, dzelzceļu u. c. būvniecību). Sākotnēji iecere vainagojās panākumiem, bet pēc tam, kad izrādījās – Taliban nav beigusi pastāvēt un turpina pretestību –, reģiona valstis cita pēc citas sāka vairīties no sadarbības ar ASV.
Galvenais iemesls, kas ļāva Taliban izdzīvot un uzvarēt, ir tas pats, kas ļāva afgāņu modžahediem uzvarēt PSRS, – Pakistāna. Vienīgi iepriekš Pakistāna bija ASV, bet tagad tā ir Ķīnas kliente. Attiecīgi vērienīgais atbalsts, kuru Islāmābāda sniedz talibiem, ir Pekinas apmaksāts. Līdzīga situācija ir arī ar citām Afganistānas etniskajām grupām. Aiz uzbekiem stāv Uzbekistāna, kura orientējas uz Krieviju un Turciju (uzbeki ir pasaulē otra lielākā tjurku tauta), aiz tadžikiem – Krievijas kliente Tadžikistāna, bet aiz Afganistānas šiītiem hazāriem – šiītu islāma metropole Irāna.
ASV šajā kompānijā ir liekas, un, domājams, minētās valstis aizkulisēs ir vienojušās par interešu sadalīšanu Afganistānā, kamdēļ puštunu nacionālisti talibi ir pārtapuši par iecietības sludinātājiem un viņus laipni sagaida visi, izņemot rietumvalstu apmācītos, proamerikāniskajam prezidentam Ašrafam Gani lojālos drošības spēkus, kuri ir pārāk nelieli, lai spētu izrādīt pretestību. Ir maz šaubu, ka Kabulas un Gani valdības krišana ir tuvāko mēnešu jautājums. Nav vienīgi skaidrs, vai uzvarētāji tiešām pildīs vienošanās un spēs sadzīvot vai arī bruņotās sadursmes turpināsies arī pēc Kabulas krišanas.