Nepaiet garām

Atkal redzam jau tik daudzas reizes piedzīvotu situāciju, kad par vainīgajiem, sliktajiem, nepareizajiem tiek uztverti visi citi, vien ne paši nosodījuma paudēji. Jo ko gan no sevis var prasīt – klāt taču nebija. It kā tā būtu kāda unikāla, vienreizēja situācija, kad kāds nonācis nelaimē, palicis līdzcilvēku neievērots, neatbalstīts, varbūt pat atgrūsts. Vai mēs paši, liekot roku uz sirds, varam pilnā pārliecībā apgalvot, ka nelaimē nonākušajiem nekad nepaejam garām? Esam gājuši uz ielas klāt svešiniekiem (bērniem, sirmgalvjiem, cilvēkiem ar invaliditāti, nepazīstamā vidē apmulsušiem ārzemniekiem, palīdzības lūdzējiem, parkā uz soliņa saļimušiem u. tml.), piedāvājot savu atbalstu? Kāds varbūt tā dara, bet gan jau tādu nav daudz, vai ne?

No šī izriet jautājums – vai notikusī nelaime mūsu sabiedrību kaut kā kvalitatīvi uzlabos, proti, vai turpmāk būsim uzmanīgāki viens pret otru?

Ja tā, tad uz cik ilgu laiku? Vai nebūs tā, ka jau pēc nedēļas mūsu uzmanība būs tik ļoti pievērsta citām aktualitātēm, ka par šeit pieminētajiem notikumiem būsim teju vai aizmirsuši? Patiesi ļoti gribētos, lai mācība, ko guvām, nebūtu velta. Pārāk dārga tā bijusi. Un gribētos, lai tā vis neaprobežotos ar moralizēšanu par citu cilvēku neiejūtību, bet gan lai nepieciešamību pēc lielākas uzmanības pret citiem katrs no mums attiecinātu pirmām kārtām uz sevi.

Nav vairs tie laiki, kad katru garāmgājēju (īpaši vēlākā vakara stundā) gluži neviļus uzlūkojām kā potenciālu uzbrucēju. Pēdējās pāris desmitgadēs cilvēku savstarpējās attieksmes kļuvušas civilizētākas, var arī teikt – rietumnieciskākas, lai arī, jāsaka, līdz tādai kopības sajūtai, ko bieži manām attīstītākajās valstīs, kad pircēji veikalā viens otram pasmaida, cilvēki, ienākot liftā, sasveicinās, pat savstarpēji sveši būdami, mums vēl tālu.

Un vēl. Ivana meklēšana savā veidā uzskatāma par unikālu mācībstundu valsts, pašvaldību, nevalstisko struktūru koordinētai sadarbībai krīzes situācijās. Arī šī pieredze būtu rūpīgi analizējama, veidojot rīcības modeļus līdzīgām situācijām tā, lai nākotnē līdz rezultātam būtu iespēja nokļūt ātrāk, tātad arī savlaicīgāk.