Tas, ko redzam un dzirdam no partiju taktikas, ir vairāk centieni caur prezidenta vēlēšanu procesu primāri pazemot un sodīt esošo Valsts prezidentu Egilu Levitu un premjeru Krišjāni Kariņu, ja iespējams, vēl arī apzāģēt kājas tam ķeblim, uz kura varas galda galā iekārtojusies Jaunā Vienotība (JV). Ne mums šos spēlētājus žēlot par varas cenu, ko tiem nākas maksāt, vai objektīvi pieļautajām kļūdām. Bet prezidenta vēlēšanu procesa izpratnei ir vērts paturēt prātā, ka partiju savstarpējo rēķinu kārtošana nav tas uzdevums, kurš pēc likuma burta un gara tām būtu jāpanāk, ievēlot vienu prezidentu un izšūpojot citu.
Nacionālās apvienības (NA) pēc mēnešiem ilgas minstināšanās pieņemtais lēmums tomēr atkārtoti atbalstīt Levita kandidatūru vismaz šobrīd vairāk izskatās nevis pēc Levita pārvēlēšanas izredžu reanimēšanas, bet viņam atvēlētas lomas panākt, lai vismaz pirmajā vēlēšanu kārtā neizdotos Ulda Pīlēna nometnes plāns par jebkuru cenu ar jebkādām balsīm panākt viņa nonākšanu Rīgas pilī. Jācer, ka šis manevrs nenozīmē tikai NA centienus ar godu iziet no situācijas, lai jau pirmajā vēlēšanu kārtā tai vai vismaz daļai tās frakcijas kopā ar opozīciju būtu jānobalso par Pīlēnu. Vēlēšanu procesam ievelkoties, vienmēr parādās iespēja atsaukties uz nepieciešamību pēc stabilitātes valstī, tātad nobalsot par pirmo kandidātu, kam buktētas bikses un laba angļu valoda.
Protams, vēlēšanu ievilkšanās nākamajās kārtās dod teorētisku cerību, ka kandidēt piekrīt kāds smagsvars ar starptautisku atpazīstamību un karjeru, kuram nebūtu jātaisnojas par sava vārda locīšanu būvnieku karteļa sarunās (vai tiešām Latvijā aptrūcies citu aprindu, kurās meklēt prezidentu?). Redzot, ka Pīlēna nometnes mājieni par teju vai nodrošinātu vairākumu viņa kandidatūrai ir blefs, pavīd iespēja, ka kāds smagsvars bez apšaubāmiem draugiem bagāžā notic, ka netiks iznests cauri Saeimas balsojumā un piekrīt izvirzīšanai.
Pa to laiku ar katru jaunu vēlēšanu kārtu pieaug cena lielākās opozīcijas frakcijas ZZS balsīm. Un cena tām varētu nebūt vieta pie valdības galda, no kā baidās tie, kuriem visur rēgojas Lemberga roka, bet daudz pragmatiskāka pretimnākšana dažādos valdības lēmumos, kas ir gan Pīlēna Apvienotā saraksta, gan JV rokās.
Es nepaļautos uz kandidātu publiskajām debatēm starp Pīlēnu un Levitu kā iespēju nonākt pie objektīvas izvēles. Pēdējā laikā, jo lielāka ir oponentu kritika, jo lielāka ir katras nometnes pārliecība par savu taisnību.