Prasību gūstā

Pat tad, ja ar bērna veselību viss kārtībā un skolas gaitas vēlāk nekā vienaudži sāk kādu sadzīvisku problēmu (piemēram, skola pārāk tālu no dzīvesvietas) vai vecāku neizdarības dēļ. Ko ar to panāks? Labu neko. Izglītības sistēma nevienu nedrīkst atgrūst arī tad, ja mācības sāk vēlāk vai ja neuzrāda zīmi, taču tas gan būs bērna psihei traumējoši un var radīt ilgtermiņa problēmas, ja viņa garīgā veselība būs kaut kāda formāla faktora vārdā apšaubīta un būs nepieciešama ārsta vizīte tikai tāpēc vien, lai dabūtu zīmi kādam birokrātam par prieku.

Šis ir ļoti spilgts piemērs tam, kā labu iniciatīvu var apdraudēt ar birokrātiskām prasībām. Nav brīnums, ka skolas gaitu sākšana bērniem no sešu gadu vecuma sabiedrībā tiek uztverta ar lielu piesardzību un pat pretestību.

Par līdzīgu problēmu nupat runāju nevalstiskajā organizācijā, kura vinnējusi Nodarbinātības valsts aģentūras iepirkumā par to personu ar invaliditāti iesaistīšanu darba tirgū, kas ir ilgstoši bezdarbnieki. Sasniedzamais mērķis it kā vienkāršs un vienā teikumā formulējams, sasniedzamie rezultāti mērāmi konkrētā nodarbinātu cilvēku skaitā, taču, ja paskatās, kādas prasības jāievēro izpildītājam, skaidri redzams, ka projekta pasūtītāji bijuši vairāk orientēti uz procesu, nevis rezultātu. Ja, piemēram, bezdarbnieka motivēšanai paredzēts noteikts stundu skaits, tad – ne vairāk, ne mazāk. Tas, ka cilvēki un viņu vajadzības atšķiras, noteikumu gatavotājiem acīmredzot nerūp. Galvenais, lai katrai prasību ailītei var pretī skaisti atķeksēt, ka izpildīts. Tostarp, ka telpā, kur notiek nodarbības, pie sienām pareizie plakāti ar pareizajiem logo... Un tad brīnāmies, cik daudz šo gadu laikā saradies visādu Eiropas naudas apgūšanas kantorīšu, kas varbūt nav tik kompetenti attiecīgajās jomās, toties ar prieku pilda pat visabsurdākās prasības brīžos, kad jomas profesionāļi izmismā par birokrātiju atmet ar roku.

Vēl pārsteidz, cik viegli šāda veida birokrātiskie absurdi spēj iziet apstiprināšanas procedūras tajā līmenī, kad lemj politiķi – tie paši, kas publiski jo īpaši akcentē orientēšanos uz rezultātu. Tāpēc jo aktuālāka ir sākumā minētā tēze – ja gribat, lai bērns iet pēc ārsta zīmes, aizejiet pēc tādas vispirms paši.