Pārliecības, ka šo mērķi ir iespējams sasniegt, pamatā tikmēr ir pieņēmumi, ka Irānas vadības fiziska likvidēšana novedīs pie masu sacelšanās, kā arī ka Irānas bruņotie spēki paši kapitulēs savu pretinieku militārās un tehnoloģiskās varenības priekšā.
Kas abos gadījumos ir pieņēmumi, kuri ne vienmēr darbojas pat attiecībā uz laicīgām (un attiecīgi racionāli domājošām) valstīm, kamēr attiecībā uz dziļi reliģiozām valstīm un sabiedrībām, kāda ir Irāna, pēc būtības nav piemērojami. Kas šajā gadījumā ar ļoti augstu ticamības pakāpi ļauj prognozēt, ka jebkādi protesti, ja tādi vispār sāksies, tiks apspiesti brutāli un bez mazākās žēlastības, kā arī to, ka cerēt uz Irānas bruņoto spēku labprātīgu padošanos nav reāli.
Kas savukārt jau acīmredzami nozīmē to, ka likmes strauji un visas pasaules acu priekšā kļūst dramatiski augstas, bet konflikts no mēģinājuma nomainīt valdošo režīmu vienā, lai arī reģionāli ļoti nozīmīgā valstī, sāk dramatiski ietekmēt visu reģionu, bet tālāk jau atsaukties arī globālā mērogā.
Divi šajā ziņā kritiskie rādītāji tikmēr ir Hormuza šauruma – viena no pasaulē nozīmīgākajiem kuģniecības ceļiem, pa kuru tiek izvesta lielākā daļa Persijas līča valstu energoresursu (tostarp ieskaitot visu Kataras dabasgāzes eksportu), – bloķēšana, kā arī triecieni pa Irānas un Persijas līča valstu energoresursu ieguves infrastruktūrām. Kuras abos gadījumos, jāpiebilst, ir vāji aizsargātas un attiecīgi salīdzinoši viegli iznīcināmas. Naftas un dabasgāzes ieguves, pārstrādes un eksporta infrastruktūras atjaunošana savukārt ir dārga un prasa mēnešus vai pat gadus.
Protams, tas ir pats pesimistiskākais no scenārijiem, un tiek lēsts, ka, lai tas patiešām kļūtu par realitāti, karadarbībai jāturpinās 3–4 nedēļas. Pie kam triecieniem, kā jau minēts, jābūt mērķtiecīgi vērstiem tieši pret energoresursu ieguves un eksporta infrastruktūru. Vai abām pusēm ir pietiekami bruņojuma tik ilgu apšaužu turpināšanai, mēs nezinām (atliek cerēt, ka nav), taču katra nākamā karadarbības diena jebkurā gadījumā ir solis pretī aizvien pieaugošām globālās ekonomikas problēmām. Cena par mēģinājumu nomainīt Irānas valdošo režīmu var izrādīties nesamērīgi augsta, bet garantiju, ka režīms tiešām tiks nomainīts, tikmēr nav būtībā nekādu.