Vadlīnijas paredz, ka ES un Lielbritānijas turpmākās attiecības tiks apspriestas tikai pēc tam, kad būs panāktas vienošanās par izstāšanās nosacījumiem, īpaši izceļot jautājumus "par cilvēkiem, naudu un Īriju", kā to vēl pirms lēmuma pieņemšanas noformulēja Eiropadomes prezidents Donalds Tusks. Savukārt pēc tam Londonai tiek solīta tuva partnerība un brīvās tirdzniecības līgums, gan bez ES dalībvalstu tiesībām un priekšrocībām. Tāpat atsevišķi uzsvērta nepieciešamība saglabāt ES vienotību un apņemšanās nerisināt separātas sarunas ar Londonu. Pēdējais punkts ir ļoti svarīgs, jo izstāšanās sarunas, apejot Briseli, uzskatāmi liecinās par pēdējās vājumu un var izraisīt virkni neprognozējamu seku.
Kopumā vadlīnijas tiek vērtētas kā kategoriskas un par Briseles nepiekāpību liecinošas.
Par gatavību padarīt Londonas aiziešanu no ES iespējami sāpīgāku liecina arī virkne preses rokās nonākušu dokumentu, augsta ranga amatpersonu izteikumi utt. Tiesa, vēl pavisam nesen līdzīgā veidā savu izstāšanās stratēģiju pieteica Londona, kamdēļ var pieņemt, ka abas puses, dramatiski rībinot bungas, ir informējušas sabiedrību par saviem maksimālajiem mērķiem.
Ja šis pieņēmums atbilst patiesībai, izstāšanās sarunas būs vidusceļa meklējumi, neradot nekādus īpašus riskus. Lai arī kompromisi bieži neatbildīs kādas ES dalībvalsts vēlmēm, tas diezin vai būs iemesls, lai sāktos separātas sarunas ar Londonu. Savukārt, ja sarunas nevirzīsies uz priekšu vienas vai abu pušu kategoriskas nostājas dēļ, bailes no iespējamās ekonomiskās katastrofas politiskās krīzes gadījumā viegli var pārsvērt Viseiropas solidaritāti, jo vairāk tāpēc, ka apvienotās Eiropas iestāžu prestižs lielākajā daļā alianses valstu jau tāpat atrodas vēsturiski zemākajā līmenī.
Riska grupā, raugoties no Briseles viedokļa, atrodas ne tikai ar Lielbritāniju cieši integrētā Īrija, bet arī Spānija (Gibraltārs), vairākas Austrumeiropas valstis, Latviju ieskaitot (viesstrādnieki), Malta un Kipra (vēsturiskās attiecības ar Londonu), un pat Vācija ar Franciju (ievērojami ekonomiskās sadarbības apjomi). Nebūt ne mazsvarīgas ir arī ASV un Lielbritānijas īpašās attiecības, tostarp fakts, ka ASV prezidents Donalds Tramps atklāti simpatizē eiroskeptiķiem. Kā jau minēts, cits jautājums tikmēr ir – cik lielā mērā un kādā veidolā pēc separātām sarunām turpinās pastāvēt ES?
BREXIT sākās no ES kategoriskuma