Samits kā indikators

Galvenais domstarpību cēlonis, protams, ir ASV prezidenta Donalda Trampa administrācijas lēmumi, tādi kā lēmums par izstāšanos no kodolvienošanās ar Irānu, lēmums par ievedmuitu noteikšanu ārvalstu tēraudam un alumīnijam un vēl virkne citu, mazāku rezonansi izraisījušu soļu. Lielākā daļa šo lēmumu ir pieņemti, pilnībā nerēķinoties ar ASV tuvāko sabiedroto pasaules arēnā interesēm, tāpat it īpaši Eiropai būtībā tiek atklāti draudēts ar jauniem, vēl sāpīgākiem soļiem gadījumā, ja tā nebūs ar mieru pakārtot savas politiskās un ekonomiskās darbības ASV vēlmēm. Attiecīgi arī pastāv ticama iespēja, ka G7 valstu līderu samitā ASV prezidentam nāksies uzklausīt virkni pārmetumu, lai gan māc šaubas, vai pārējo rietumvalstu vadītāju teiktais ir spējīgs mainīt Trampa viedokli.

ASV prezidentam arī nav īpaši daudz izvēles iespēju, jo aiz Savienoto Valstu spožās fasādes slēpjas liels skaits iespaidīgu ekonomisko problēmu, kuru neatrisināšanas gadījumā ASV draud grandioza ekonomiskā katastrofa. Valsts ārējās tirdzniecības deficīts pērn pietuvojās 600 miljardiem dolāru, valsts parāds turpina augt gluži vai lavīnveidīgi utt., un bezgalīgi šāda situācija turpināties nevar, jo agri vai vēlu, taču tiks sasniegta kāda kritiskā masa. Piedevām vēl ASV vairs nepieder monopoltiesības uz globālajiem spēles noteikumiem, visticamāk, ka tās ir zudušas neatgriezeniski, un šis fakts kopējo situāciju tikai pasliktina.

Rezultātā Tramps dara gandrīz vai vienīgo, ko vēl iespējams darīt – atsaucoties uz nacionālās drošības interesēm, starptautisko drošību vai vienalga ko vēl citu, pieņem lēmumus par dažādiem ierobežojumiem un sankcijām, kuru mērķis ir panākt panīkušās rūpniecības atdzimšanu ASV, kā arī nodrošināt dažādas priekšrocības amerikāņu ražotājiem starptautiskajos tirgos. Savukārt maksāt par to nākas ne tikai ASV ģeopolitiskajiem oponentiem, bet arī sabiedrotajiem, kuri, ja vienkāršoti, tad šobrīd tiek aplikti ar jaunām papildu nodevām.
Rezultātā G7 samits var kļūt par sava veida indikatoru, kas parādīs, cik lielā mērā pārējās vadošās rietumvalstis ir gatavas pretoties Vašingtonas spiedienam un upurēt savas ekonomikas un labklājību ASV gaišās nākotnes labā. Vai publiskajā telpā paustā apņēmība pretoties Baltajam namam ir tikai kareivīgi vārdi, kas beigās jūtami atšķirsies no darbiem, vai tomēr patiesa apņemšanās.