Var saprast cilvēkus, kuri īpaši saasināti reaģē uz iepriekš minēto, gan privāti tiekoties, gan caur internetu ik dienas un ļoti intensīvi paužot savu sašutumu par latviešiem – nodevējiem un cilvēkiem, kas "uz šo āķi uzķersies", taču dīvaini – paši viņi neapjēdz, ka faktiski ir jau uzkabināti uz tā paša āķa un ar savu "cepšanos" par konkrētās partijas pārstāvjiem pēc būtības tikai veicina tās panākumus. Jā, pret savu gribu. Jā, var teikt – "kā noderīgie idioti" (piedodiet, ja kādu tas aizskar personiski, – paši vainīgi).
Proti, tie, kas publiski niknojas, nemitīgi pauž kādam savu viedokli, vienalga, vai par Dombrovski kā pretendentu uz premjera amatu, vai Sproģi kā pieteiktu, bet pašatsauktu pretendentu uz Valsts prezidenta vietu, dara vienlaikus trīs darbus Saskaņas labā.
Pirmkārt, kārtīgi ietaupa Saskaņas reklāmas budžetu, paši bez samaksas pievēršot tautiešu uzmanību attiecīgajām personām, padarot tās par visiem zināmām. Otrkārt, aiz savas pārcentības daļā latviešu vēlētāju raisa pretreakciju – vēlmi nostāties sisto pusē. Un, treškārt, palīdz mobilizēt esošos Saskaņas vēlētājus, kas varbūt par tiem latviešu uzvārdiem nebalsotu, bet, ja jau tos dauza pat pašu tautieši...
Tātad tas, kas notiek – Saskaņa met vienu pēc otras bumbas nacionāli noskaņotu latviešu pulciņā un pēc tam priecājas, ar kādu degsmi šamējie to bumbu dzenā pa visu laukumu. Lēts triks, bet, kā redzam, uz tā uzķeras.
Jautāsiet – vai bija jāklusē, redzot, kas notiek? Šādos gadījumos (jo tas pats, tikai ar mazliet citu "āķa modeli" redzams arī saistībā ar Kaimiņu un tā partiju) tiem, kam kādas partijas un to aktivitātes nepatīk, labāk par to ja ne paklusēt, tad vismaz nepārcensties ar popularizēšanu. Tāpat kā pircējiem nav jādara pārdevēju darbs, arī vēlētājiem nav jāiesaistās kampaņās. Vismaz, kā jau teicu, ne pret pašu gribu. Lai nu tajās kampaņās rosās gan paši politiķi, gan konkrētu partiju atbalstītāji un piesaistītie profesionāļi.
TrollisJT
jā gan
Makiavelli