Veiksmes stāsta noriets

Neoliberālo ideju centīga īstenošana nodrošinājusi Čīlei starptautisku slavu un pievilcīgu ekonomisko statistiku, taču tajā pašā laikā radījusi arī iespaidīgas problēmas, kuras tradicionāli mēģināts ignorēt. Runa ir par dramatisku nevienlīdzību, sociālo liftu izzušanu un citām līdzīgām negācijām, kuras ir neoliberālās koncepcijas īstenošanas loģisks iznākums.

Kopumā pārtikušais mazākums uzskata Čīli par lielisku vietu dzīvošanai, bet maznodrošinātā, dividendes no attīstības negūstošā vairākuma pacietības mērs acīm redzami izsmelts. Nav iespējams arī teikt, ka būtu noticis kas negaidīts, – procesam ar nosaukumu neoliberālisma krahs Čīlē ikviens varējis sekot līdzi daudzu gadu garumā.

Situāciju nav spējusi mainīt pat ilgstoša nosacīti kreiso spēku atrašanās pie varas. Visi kreiso centieni vienmēr aprobežojušies ar mēģinājumiem padarīt mazāk sāpīgas tās vai citas neoliberālā modeļa esamības sekas, kamēr pats modelis palicis neskarts un problēmu cēloņi turpinājuši vērsties plašumā.

Čīle šajā ziņā, protams, nav unikāla. Līdzīgas tendences pastāv daudzviet pasaulē un kaut vai Eiropas Savienībā ir kļuvušas par būtisku iemeslu iekšpolitiskajai nestabilitātei un radikālu politisko spēku popularitātes kāpumam. Arī Donalda Trampa kļūšana par ASV prezidentu ir tiešs šo tendenču rezultāts. Attiecīgi protesti Čīlē ir tikai viens no apliecinājumiem, ka neoliberālais modelis ir labākajā gadījumā stipri nepilnīgs un netaisnīgs, bet sliktākajā – nekam nederīgs, pat noziedzīgs.

Tajā pašā laikā tieši Čīle, pateicoties diktatora Augusto Pinočeta veiktajām reformām (un ignorējot jautājumu par šo reformu cenu), līdz šim tikusi uzskatīta par neoliberālo veiksmes stāstu. Tostarp arī tādēļ, ka tajā notikušie pārkārtojumi bija pasaulē pirmais šāda mēroga eksperiments. Tagad veiksmes stāsts atrodas tikai soli no tā, lai kļūtu par katastrofu un uzskatāmu piemēru tam, kā nevajadzēja darīt.

Situāciju vēl dramatiskāku padara fakts, ka aiz Čīles ir sastājusies gara visdažādāko valstu rinda, kuru pilsoņu pacietības mērs tieši tāpat atrodas uz izsmelšanas robežas. Savukārt iedarbīgu recepšu, kā novērst neoliberālisma radīto haosu, nevienam nav. Vecās receptes diezin vai būs piemērojamas un iedarbīgas, savukārt jaunas vēl nav izdomātas.