Nācās nosaukt lietas īstajos vārdos. Saruna ar Valdi Keri

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) Rīgas reģionālajā centrā izsludināta ārkārtas situācija – zemo algu dēļ cilvēki masveidā raksta atlūgumus. Nu arī valdība iesaistījusies risinājumu meklēšanā. Vai tas nenozīmē, ka faktiski problēmas savlaicīga risināšana ir pamatīgi nogulēta?

Katalizators šajā gadījumā patiešām bija masveida iesniegumi par aiziešanu no darba. Līdz ar to arī ilgāk vairs nebija iespējams situāciju aprakstīt ar kaut kādiem mierinošiem vārdiem par to, ka viss jau ir labi, tikai jāveic reformas vai kaut kāda konsolidācija. Nācās nosaukt lietas īstajos vārdos.

Veselības ministre šogad ļoti lepojās par veselības jomai izcīnīto papildu finansējumu. Ar to gan visam nepietiek.

Kopumā pieejamais vairāk nekā miljards eiro, bez šaubām, izskatās liela nauda, bet, ja paraugāmies uz valsts piešķirtā finansējuma nozares vajadzībām pirktspēju, ko mēra procentos no iekšzemes kopprodukta (IKP), tad pagājušajā gadā tie bija aptuveni 3%, šogad ir 3,5%. Jā, šogad sperts liels solis šajā ziņā, bet līdz 5%, kas ir vidējais Eiropas Savienības (ES) jauno dalībvalstu rādītājs, un līdz 7%, kas ir vidējais ES rādītājs, pietrūkst joprojām ļoti daudz. Tā kā šis trūkums, šī starpība pamatā veidojas nepamatoti mazās darba samaksas dēļ nozarē, tad šeit arī atslēga un atminējums sekām, ar ko saskaramies.

Ja jau tagad daudzi gatavi aiziet no darba NMPD un asi izjūtams darbaspēka deficīts, tad, lai pievilinātu citus vietā, tiem nāksies maksāt jau ievērojami lielākas algas.

Jo ilgāk tiks atlikts problēmas risinājums pēc būtības, jo situācija kļūs sliktāka un jo dārgāk izmaksās tās labošana. Tāpēc labi, ka šogad tika sperts tiešām liels solis pareizajā virzienā. Un bija arī noruna starp sociālajiem partneriem, kad tika veidota nodokļu reforma un tika runāts par veselības aprūpes finansēšanu, ka 

finansējumam nozarei jāpieaug, turklāt nevis vienu gadu, lai tad pēc tam, pēc vēlēšanām, kaut vai ūdensplūdi, bet gan secīgi, sasniedzot vismaz 4% no IKP 2020. gadā.

Par laimi, to izdevās nostiprināt arī Veselības aprūpes finansēšanas likumā, lai arī ne bez sarežģījumiem.

Kādiem sarežģījumiem?

Vispirms valdība mēģināja šo normu no likumprojekta izņemt tad, kad nodeva likumprojektu izskatīšanai Saeimā. Ar lielām pūlēm izdevās to normu atjaunot. Otrkārt, valdība izņēma no likumprojekta visu, kas konkrēti attiecas uz algu pieaugumu nozarē vidējā termiņā – trīs gadu griezumā. Jo, protams, ar vienu gadu te nekas nav līdzēts – ja augstāks finansējums plānojas trīs, četrus gadus pēc kārtas, tas patiešām var cilvēkos atjaunot kaut kādu cerību, ka tomēr beidzot mediķu darbs šeit tiks novērtēts objektīvi.