Pašvaldības – visu nelaimju cēlonis?

Skatoties nākotnes kontekstā – vai reģionu izslēgšana no SIF padomes nenozīmēs SIF beigu sākumu?

Arī es uzskatu, ka tas viss, par ko stāstīju, neļaus sasniegt SIF dibināšanas mērķi – uzkrāt, pārvaldīt un sadalīt līdzekļus sabiedrības integrācijai un NVO, un būs SIF eksistences jēgas beigu sākums. Būsim godīgi – pamata jautājumus integrācijas jomā risina tomēr pašvaldības. Piemēram, imigranti, kuri caur Muceniekiem mēģināja iekļauties Latvijas dzīvē – pērn bija pilotprojekts, kur pašvaldībām tika uzlikts par pienākumu savā pašvaldībā uzņemt trīs šādas ģimenes, sekot līdzi un palīdzēt viņu integrācijai vietējā sabiedrībā, bet vienlaikus arī nācās meklēt un saprast iemeslus, kādēļ šie cilvēki, kuri atbraukuši uz Latviju, kādā brīdī dodas kaut kur tālāk uz Eiropu. Tajā pašā laikā šobrīd nākamais sagaidāmais izaicinājums ir – kas notiks, kad pārējās ES valstis šiem cilvēkiem liks atgriezties Latvijā. Daži jau, starp citu, ir atgriezušies, un patlaban viņi ir bez jebkāda juridiskā statusa un iztikas līdzekļiem. Un loģiski, šobrīd nav skaidrs, cik ilgi notiks šīs problēmas risinājuma meklēšana. 

Tāpēc, manuprāt, tas, ka pašvaldības ir izstumtas no SIF pārvaldības, nav loģisks lēmums. Jo visa Eiropa šobrīd rīkojas pretēji – iet decentralizācijas ceļu, atgriežot konkrētas darbības, lēmumu pieņemšanu tieši tuvāk cilvēkiem. 

Taču, ja Latvijā šobrīd esam pieņēmuši šādu lēmumu, manuprāt, tas ir procesu demokratizācijai pretējs virziens – centralizācija.

Kāds ir kopējais kolēģu viedoklis pašvaldībās? Noteikti taču mēģinājāt ar saviem argumentiem pārliecināt lēmējus nepārveidot šo sistēmu?

Mēģinājām. Ne jau velti vēl iepriekšējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis atgrieza likumu atpakaļ Saeimā otrreizējai caurlūkošanai. Bet te bija ļoti strikts uzstādījums – pašvaldības vienkārši izsvītrot no SIF padomes. Tieši tāpat kā pret pašvaldībām jau šobrīd ir vērojama nostāja, ka tās ir vienkārši visu nelaimju cēlonis valstī. Par ko mēs vispār varam runāt, ja šodien pašvaldībām neļauj aizņemties naudu? Kā gan to lai nosauc, ja ne par valsts, reģionu attīstības bremzēšanu? Šobrīd tiek skaļi runāts par reģionu attīstību, bet kādā kontekstā gan tas notiek? Kas tad būs tie instrumenti, kas ļaus reģioniem attīstīties?

Vai līdz ar SIF pārvaldības izmaiņām pastāv risks, ka daļas projektu finansēšana, ko iepriekš finansēja caur SIF, tagad var uzgulties uz pašvaldību pleciem?

Nevalstiskās organizācijas tomēr cer, ka arī pašas tiks pie finansējuma sadalīšanas un projektu realizēšanas. Vēlu viņiem veiksmi – lai šie projekti un finansējums tiešām nonāk NVO, kuras tādējādi varēs gan stiprināt savu kapacitāti, gan realizēt lietas, kas cilvēkiem tiešām ir vajadzīgas – gan sociālajā, gan citās jomās. Ja šodien patiesībā bezdarba līmenis ir gana liels, tad ir ļoti svarīgi domāt, kādā veidā palīdzēt šiem cilvēkiem iegūt darbu un līdz ar to atgriezties pie aktīvā dzīvesveida, gan spējot nodrošināt paši sev iztiku, gan ar saviem samaksātajiem nodokļiem papildināt valsts budžetu.