Plūstoša, emocionāla, teatrāla – tāda ir laikmetīgā deja, ko varam vērot dažādās izrādēs. Kaut arī dzimusi uz skatuves, tā ir kļuvusi par ikvienam pieejamu aktivitāti. Lai dejotu laikmetīgo deju, nav vajadzīgs ne speciāls inventārs (pietiek vien ar ērtu apģērbu un zeķēm), ne pāris, ne konkrēti ķermeņa parametri.
Improvizācija un kontakts
Laikmetīgā deja ir dejas tehnika, kas izaugusi 50. gados no modernās dejas. Laikmetīgajā dejā nav nekādu kustību ierobežojumu, ir vairāk brīvības ķermenī, dejā, uzskatos. Te vairāki stili tiek apvienoti vienā, nepārtraukti meklējot jaunas kustības, eksperimentējot ar ķermeni un mūziku. Katra pasniedzēja horeogrāfija ir individuāla, arī katra dejotāja ķermeniskā izpausme ir atšķirīga.
No dejas teorijas viedokļa laikmetīgajai dejai ir trīs galvenie apakšvirzieni. Viens no tiem ir improvizācija. Caur to dzimst jaunas lietas. Improvizācijas jēga ir vienlaikus mentāli un fiziski nonākt esošajā mirklī, sajust šī brīža potenciālu - telpu, mūziku, atmosfēru, paša noskaņojumu, ķermeņa iespējas un ierobežojumus, un radīt savu kustību kompozīciju. Šeit tev nekas nav jāpierāda, galvenais esi tu pats. Nodarbībās tiek izmantoti dažādi paņēmieni, lai cilvēks pilnībā atbrīvotu ķermeni un prātu. Šis dejas veids ir unikāls, jo atkārtot to nebūs iespējams. Pasniedzējs dod nelielus uzdevumus, bet, kā tos izpildīt dotās struktūras ietvaros, ir katra paša ziņā. Improvizācija visvairāk atbrīvo iekšējo kustību un prasmi sevi realizēt caur kustību.
Tā ir tagadnes māksla – vērst uzmanību uz savu ķermeni un saprast sevi.
Kontaktimprovizācija radusies Stīva Pakstona izpētes rezultātā 1972. gadā Amerikā. Tās pamatā ir aikido cīņas māksla, kas apvienota ar laikmetīgo deju, sporta metodēm un rotaļām. Šis veids visbiežāk tiek dejots duetā. Saskaroties dejotāju ķermeņiem visdažādākajās vietās, veidojas kontaktpunkti un improvizācija. Šajā dejā ir svarīgi ieklausīties sevī un savā partnerī, just to, ko jūt partneris. Cilvēks klausās sevī un punktā, kurā saskaras ar otru, izmanto kopējo ķermeņu inerci, kopējo virzību, gravitāti un mācās sadarboties, mācās saspēli. Tā ir tagadnes māksla – vērst uzmanību uz savu ķermeni un saprast sevi. Ja nejūtu sevi, nejutīšu arī otru.
Laikmetīgā deja tomēr ietver arī savus principus, jo, kā zināms, šajā žanrā tiek iestudētas dejas izrādes, emocionālas, ekspresīvas, tādēļ neizpaliek arī horeogrāfiskais aspekts un kompozīcija. Kompozīcijā tiek izmantoti dažādi uzdevumi, kuros caur improvizāciju tiek radīta konkrēta deja. Tas ir radošs process, kuru veic gan individuāli, gan grupās.
Māca baudīt mirkli
"Cilvēka ķermenis ir templis. Ja mēs par to nerūpējamies un iesīkstējam, tad iesīkstējam arī garā un prātā. Jebkura kustība ir absolūti nepieciešama arī no medicīniskā viedokļa. Ķermeņa šūnas ir kustībā, kosmoss ir kustībā, matērija tātad ir kustīga. Vienīgais veids, kā dzīvot, ir kustēties. Ja kustība ir mokas, tad arī dzīve ir mokas," uzskata Līga Liberte, Līgas Libertes dejas teātra vadītāja un horeogrāfe.
Viņa saka – lai kustētos, nav obligāti jādejo. Dejošana darbojas kā terapija, bet to pašu dara arī bokss, krosfits, skriešana, joga utt. Dejošanā tomēr ir svarīgs ne tikai fiziskais aspekts, bet arī grācija, jo dejojot nevari domāt tikai par sevi kā ķermeni, fiziskajiem rezultātiem, ko sasniegsi – tādi būs, bet individuālā, emocionālā līmenī tie būs netverami. "Manuprāt, cilvēks nedejo ar primāro mērķi labāk izskatīties, bet dejo, lai paaugstinātu savas dzīves kvalitāti un caur fizisko nonāktu tuvāk savam garīgajam 'es'," uzskata Līga.
Dejošana liek saprast, ka dzīvē nav perfekcijas.
Svarīgākais ir balanss starp mērķi un procesu, piekrīt Inese Ločmele, I-dejas mājas vadītāja un auguma psihoterapeite, uzsverot, ka tas ir sevis pieņemšanas process – apzināties, ka neesmu perfekts, ka man kaut kas var neizdoties, ka kaut ko apgūstu, iespējams, lēnāk nekā pārējie, bet nešaustu sevi par to. "Daudz kas ir atkarīgs no pasniedzēja. Jābūt elastīgam, veidojot grupas nodarbību tā, lai lēnākajam nebūtu grūti un viņš nejustos galīgs nepraša, un lai spēcīgākajiem nebūtu garlaicīgi," skaidro Inese.
I-dejas mājā laikmetīgās dejas nodarbības vairāk vērstas uz dalībnieku personības attīstību, nevis horeogrāfiju, taču arī horeogrāfes Lilija Lipora un Katrīna Albuže, tāpat kā Līga Liberte, veido izrādes. Visas trīs horeogrāfes strādā līdzīgi - pasniedz visiem dejotgribētājiem un dejas izrādes veido no profesionāliem vai gadu laikā attīstītiem dejotājiem – amatieriem. "Izrāde man ir kā mandala, ko uztaisu un pēc tam izjaucu. Tā ir mācīšanās nepieķerties lietām, jo lielākās ciešanas dzīvē rodas tieši no pieķeršanās, tad kļūstam atkarīgi – galvenokārt no fiziskām lietām," atklāj Līga.
Neļauties rāmītim
Dejas pasniedzējas ir vienisprātis – laikmetīgā deja ir piemērota ikvienam neatkarīgi no vecuma, ķermeņa garuma, svara. Laikmetīgās dejas horeogrāfe Lilija Lipora stāsta, ka viņas vadītajās grupās jaunākais dalībnieks ir pusaudzis, bet vecākajam ir pāri 60 gadiem. "Agrāk bija aktuāli nodalīt konkrētas vecuma grupas, bet daudz interesantāku sadarbību iespējams iegūt, strādājot ar plašas vecumu amplitūdas dejotājiem. Vienu un to pašu uzdevumu dažādi cilvēki veic ļoti atšķirīgi, un tas taču ir tik skaisti – mūsu dažādība pasaulē," uzsver Lilija.
Vienu un to pašu kustību maza auguma cilvēks veiks citādi nekā gara auguma, apaļīgs – citādi nekā tievs, turklāt katram ir atšķirīga ķermeņa un telpas izjūta. Taču ne visiem ir pašapziņa un drosme. "Padomju Savienība ir beigusies, bet nav beigusies mūsu prātos, audzināšanā, ģimenē. Pateikt, ka esi kaut kam par vecu, resnu, nepiemērotu vai citādi kaut kur neiederīgu, ir rāmīša uzlikšana, ievietošana kaut kādā plauktiņā un darbojas kā viena no manipulēšanas tehnikām. Lai varētu manipulēt, cilvēki jāieliek rāmī un tad jāpasaka: ja tu šim rāmim neatbilsti, tad esi nederīgs. Un ikviens no mums taču grib būt derīgs, grib būt labs, tāpēc cenšas kļūt tāds, lai šajā rāmī ietilptu," Līga ir visai skarba savos vērojumos par sabiedrības stereotipiem. Katrs cilvēks ir individualitāte un var izpausties, kā vēlas. Horeogrāfe skaidro, ka cenšas audzināt dejotājus – līderus, lai viņi paši būtu kā zīmols sev, nevis atbilstu kādam standartam. "Ja mums var kaut ko uzspiest sabiedrība, mārketings, tas nozīmē, ka esam vāji. Atzīstu, ka dzīvojam sistēmā un mums ir jādzīvo tās ietvaros. Arī man, protams, ir nodokļi jāmaksā, taču kā personība es mēģinu dzīvot saskaņā ar sevi, nevis sabiedrības gaidām," uzsver Līga.
Slodze un pašapziņa
Sporta treneri mēdz teikt, ka nodarbības nepieciešamas vismaz 2–3 reizes nedēļā, lai uzturētu ķermeni veselīgā tonusā. Ar dejošanu ir līdzīgi. "Manuprāt, cilvēkam jāsaprot mērķis – vai dejo savam priekam, baudot procesu, vai arī cer vēl kādreiz uzkāpt uz skatuves un sevi kaut kā attīstīt. Lai dejotu profesionāli, trīs reizes nedēļā ir par maz, bet hobijam var pietikt arī ar divām," skaidro Līga. Inese saka, ka ir gana arī ar vienu reizi, ja vairāk nav laika, un nevajag kautrēties, ja grupa tikmēr ir iemācījusies kaut ko vairāk. Ja deja ir kā hobijs procesa baudīšanai, nevajag sevi salīdzināt ar citiem, bet mācīties gūt prieku no tā, ko dari šeit un tagad.
Laikmetīgā deja palīdz saprast nevis kā labāk lietot, bet kā vairāk cienīt savu ķermeni.
Kaut arī šķiet, ka laikmetīgā deja ir samērā lēna, plūstoša, tā nodarbina muskuļus, sniedz kardioslodzi, kad jāizpilda pietupieni, noliekšanās, pagriezieni un arī pēc šīm nodarbībām mēdz sāpēt muskuļi. "Ja kaut kas nesāp, tas nozīmē, ka nav kārtīgi strādāts. Tiesa, jāmēģina just, kuras ir traumatiskās sāpes pārslodzes dēļ. Tās mēdz gadīties centīgajiem, kas uzreiz grib visu perfekti izdarīt. Nodarbība parasti ilgst pusotru stundu. Ir iesildīšanās daļa, tad ir tehnikas apguve, tad horeogrāfija, un noslēgumā stiepšanās. Taču ir ļoti svarīgi nodarbības beigās pārslēgties no dejas uz ikdienu, tādēļ es noslēgumā sniedzu meditāciju," skaidro Līga. Stresainās dienās tomēr esot daudz vieglāk padejot. Ķermenis tad ir jau uzvilkts, jau ''spļauj ārā" enerģiju. Un ir lieliski, ka vari to izlikt fiziski, nevis bļaujot uz kādu vai dusmojoties uz pasauli. "Enerģija jau nepazūd, tā pāriet no viena objekta otrā, transformējas. Tāpēc māksla ir tik skaista lieta, ka vislielākās sāpes varam pārvērst par kaut ko skaistu. Mums sabiedrībā justies slikti ir norma, bet patiesībā ir otrādi! Normāli ir justies labi. Deja ārstē, un varbūt tāpēc tā tagad kļūst arvien populārāka, jo cilvēki ir sapratuši, ka nevēlas justies nelaimīgi," uzskata dejotāja.
Ar fizisko aktivitāti ir tā – jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt. Dejošanā strādā visas muskuļu grupas, arī iekšējie muskuļi. Viss ķermenis ir iesaistīts. Pirms nodarbības svarīgi ir iesildīt ne tikai muskuļus, bet arī domāšanu. Atrast balansu starp psiholoģiju, garu un ķermeni. "Mūsdienās bieži veicam intelektuālu darbu un, ilgas stundas pavadot pie datora vai dokumentiem, atraujamies no ķermeņa – tas mums ir kā priekšmets lietošanai, nevis dzīvošanai un baudīšanai. Dejošanas process saslēdz atpakaļ prātu ar ķermeni," skaidro Inese. Dejošana trenē koordināciju un kustību atmiņu. Tieši laikmetīgās dejas kustību bāze izmanto fizikas likumus – inerci, gravitāti, ieelpu un izelpu –, bet tajā ir aspekti arī no klasiskās dejas – baleta. Tā kā slodze ir gana intensīva, ar dejošanu var nomest arī lieko svaru, lai gan 70% veiksmes te būs atkarīgi no uztura. Laikmetīgā deja palīdz saprast nevis kā labāk lietot, bet kā vairāk cienīt savu ķermeni.