Biešu vagā jāskatās zem kājām

Gar Obu skraidīja

Kārtību un skaistumu mīlošam cilvēkam, ieejot Greiziņu ģimenes īpašumā Jūrmalā, pat pie vislielākās vēlēšanās kaut ko pakritizēt būs jāpaliek bešā. Rēnajam rudenim te vēl nav izdevies krasi paust savas balsstiesības –  zied puķes, zaļo glīti, šķiet, līdz centimetram precīzi nofrizētais zālājs, nelielajā dīķītī plaukst ūdensrozes, gar sētu stalti slejas dzīvžogs, tik zaļš un dzīvelīgs, ka neticams šķiet Greiziņa kunga stāstītais: "Izrādījās, ka pēc jaunajiem mērījumiem ar savu žogu bijām "iekāpuši" kaimiņu platībā par veseliem 40 centimetriem. Atkāpāmies ar godu. Pavasarī pārstādīju jau palielos kociņus, vasaras karstumā tos katru dienu laistīju, čubināju, runājos ar tiem, un, skat, neviens nav nokaltis!" Tikpat uzmanīgi, akmeni pēc akmens Rolands pārcēla jaunā vietā no laukakmeņiem veidoto sienu pie dīķīša un laubīti. No mājastēva šie darbi prasīja laiku, spēku un pacietību. Paldies Dievam, pagaidām Rolandam tā visa ir gana. Īpašuma tālākajā galā novietots tēlnieces Gaidas Grundmanes granīta piemineklis ģimenes uzticamajiem vācu aitu suņiem Rembo un Niko. Viss liecina – īpašumā saimnieko perfekcionists. Greiziņš stāsta: "No rīta septiņos jau esmu augšā, vasarā vēl ātrāk, darāmais vienmēr saplānots, un, ja nedodos makšķerēt, tad dārzā vienmēr atrodas darāmie darbi. Mana pārliecība – lai ikviens sakopj savu māju un ap māju, tad Latvijā būs kārtība."

Darba prasmes Greiziņš apguva jau bērnībā. Tā ritēja tālu no dzimtajām vietām, jo viņa ģimeni 1949. gadā izsūtīja kā kulakus. Druvienā krietnajiem saimniekiem bija iekopta skaista saimniecība, 40 ha zemes, lopi. Rolands piedzima Tomskas apgabala Kolomenogrivas ciemā: "Bieži atceros Sibīrijā pavadīto bērnību, un neko sliktu par to nevaru teikt. Bijām visi kopā – tēvs, mamma, māsa Maija un es. Pie Obas skraidīju, ziemās staigāju vaļenkos un pufaikā. Vecākos nebija negatīvisma, viņi par bijušo klusēja. Tagad tēvs miris, mammai ir 96 gadi, viņa dzīvo Baldonē. Latvijā atgriezāmies īstajā laikā, lai es Lubānā sāktu skolas gaitas. Protu visus lauku darbus. Atceros garās biešu vagas kolhoza laukos. Tās stiepās līdz apvārsnim. Ja skaties tālumā, slikti ap dūšu paliek, bet es skatījos zem kājām un rukāju, darbs nešķita tik nomācošs, un vagas gals ātri pienāca."

Greiziņa kunga dzīves nogriežņi ir dažāda garuma, un katram sava vērtība. Rīga, studijas Rīgas Politehniskajā institūtā celtniecības, pēc tam ekonomikas un uzņēmējdarbības specialitātē. Ar Marutu Rolands satikās kā romānā: "Viņa rīdziniece, es Rīgā studēju, bet iepazināmies Marutas draugu kāzās Lubānā, apprecējāmies. Kopš 1975. gada esam divi Lauvas kopā. Šad tad parūcam, bet neplēšamies. Mēs labi papildinām viens otru." Greiziņiem ir meita Agnija un tagad arī abu lolojums mazmeitiņa Līna Grēta.

Pirms kara Marutas mātei piederēja īpašums Dzintaros, padomju laikā to nacionalizēja, sadalīja pa gabaliņiem, tajos dzīvoja trīs ģimenes. Tagad te vasarās dzīvo meita ar ģimeni un sievasmāte. Pirms diviem gadiem Greiziņi pārdeva Rīgas dzīvokli un vasarnīcu pārbūvēja par ziemas māju. Maruta uz brīdi iesaistās sarunā: "Mums ir tā – ja ko nolemjam, tad arī izdarām. To, ka Rolands dosies pensijā, zinājām jau trīs gadus iepriekš. Taču viņš nav Rīgā dzīvotājs. Grāmatas, teātri, kino – ar to vien par maz. Šeit viņam vienmēr ir ko darīt, pielabot, restaurēt, rakt, stādīt, kapāt."