Bērnības atmiņas
Gunta tēva dzimtā puse bija Tukuma apriņķī, Dzirciemā, profesija – skolotājs. Ilgus gadus nostrādājis Pūres pamatskolā. Māte nākusi no Vidzemes puses, Ļaudonas pagasta. Vecāki pieredzējuši sava laika baisākos vēsturiskos notikumus, karu un represijas ieskaitot.
Lai izbēgtu no izsūtīšanas, tēvam pat nācies nomainīt uzvārdu un pārcelties uz Jelgavas apriņķi. Ģimenē auguši četri dēli, Guntis – jaunākais.
Tēva darbavieta – Krasta pamatskola – bija pārsimt metru attālumā no mājas. Pastarītis ar gaišo galvu nevarēja vien sagaidīt, kad sāks iet skolā. Tomēr, izrādās, visu, ko tur mācīja – lasīt, rakstīt, rēķināt –, viņš jau itin labi pieprata. Tiem, kas uz skolu aiziet ar labām prasmēm, sākumā tur nav ko darīt, un tā viņi mazliet palaižas slinkumā! Labi, ka otrajā pusgadā salika kopā pirmo klasi ar trešo un otro – ar ceturto. Tad varēja pat piepalīdzēt mācībās vecāko klašu skolēniem.
Allaž vairākas darbavietas
Pēc vidusskolas tolaik puišiem izvēles nebija. Ja neatradās nopietna kaite, uz diviem gadiem – dienests padomju armijā. Tiesa, tajā valdīja ģedovščina, tomēr tā bija arī vīrišķības skola. Guntis tur apguva unikālu profesiju – radiolokācijas speciālists. Strādājis pie kara lidmašīnām, veicis atbildīgu mezglu montāžu un demontāžu, kā arī šo mezglu testēšanu. Cerēja, ka pēc dienesta būs darbs šajā jomā. Tomēr, kad atgriezās mājās, kara lidlauks no Jelgavas bija pārcelts uz Tukuma rajonu. Aizgāja strādāt uz Jelgavas autobusu parku par elektriķi.
Varēja, tā sakot, jebkuram busam vadus ar aizvērtām acīm nomainīt.
Visu interviju lasiet avīzes Diena piektdienas, 20. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
Daudz ko nedrīkst.
Pravietisnejaukais