Lai būtu labi mammai
"Mēs visiem senioriem zinām vārdus un viņu dzīvesstāstus. Mūsu dienās ne vienmēr pat mājiniekiem ir laiks parunāt ar savas ģimenes vecāko. Tāpat ne vienmēr laiks sarunām atrodas aprūpētājam. Mēs uzsvaru liekam uz cilvēcisko, lai vecie cilvēki nejustu vientulību. Lai nejustos kā slimnīcā," saka Sandra Roze. Viņai piekrīt Rūjienas senioru mājā sastaptās kundzes Rita Cinīte (84) un Maija Irbe (76) – šeit valdošā atmosfēra uzmundrina, jo pakalpojumā ietilpstošās ēdienreizes, medicīniskā aprūpe un labi sadzīves apstākļi ir tikai dzīves fiziskā puse. Emocionālā savukārt ir kā pievienotā vērtība, lai vecumdienās justos komfortabli.
"Pirms izveidojām senioru māju, mums ģimenē pašiem radās situācija, kad tuviniekam bija jāatrod aprūpes nams. Latvijā pieejamās iespējas pakalpojuma kvalitātes ziņā mūs neapmierināja. Ideja veidot savu pakalpojumu sakrita ar laiku, kad Rūjienā, Valdemāra ielā funkcionējošo slimnīcu grasījās likvidēt. Sākām veidot savu sociālās aprūpes un rehabilitācijas centru, lai attīstītu šī pakalpojuma pieejamību Vidzemē. Mēraukla bija viena – izveidot tādu centru, lai tajā būtu labi pašu mammai vai vecaimātei," stāsta S. Roze.
Veidojot šo sociālās aprūpes un rehabilitācijas centru, mācījusies visa veco ļaužu aprūpētāju komanda. "Esam smēlušies pieredzi arī citās valstīs – Zviedrijā, Norvēģijā, Igaunijā. Ļoti gribējām izveidot īpašu nodaļu demences slimniekiem, lai šie cilvēki, kuri nevar iejusties jebkurā ēkā un vidē, justos mierīgi, droši," norāda sociālā aprūpētāja Gita Skujiņa, kura aprūpes namā izvērtē klientu vajadzības un koordinē dienas centra darbību. Viņa turpina: "Piemēram, Igaunijā ir speciāli šiem pacientiem uzbūvēta ēka, kurā kustība gaitenī notiek pa apli – viņi neapjūk, var atrast savu istabiņu, jo vide un telpa ir pielāgota šo pacientu vajadzībām."
Uzsākot darbību, gluži tukšas bijušās slimnīcas telpas nepabija – vienā stāvā atradās Valmieras pašvaldības pansionāta filiāle ar 45 klientiem. "Auga pieprasījums, un mēs attīstījāmies tam līdzi ar saviem piedāvājumiem. Dienas centru veidojām, biedrībai startējot projektā un tā iegūstot Eiropas līdzfinansējumu," stāsta Sandra, viņa uzsver: "Rūjienas senioru mājai ir divi lieli plusi – dienas centrs ar plašām nodarbību telpām un senioru mājā darbojošās ģimenes ārstu prakses, ko saglabājām no slimnīcas laikiem. Šeit ir pieejams zobārsts, ķirurgs, radiologs, urologs, neirologs, kardiologs, ginekologs – tas ļoti atvieglo darbu."
Ātri sāk runāt latviski
"Brīvā laika mums nav," apliecina senioru mājas iemītniece Rita Cinīte un atklāj ikdienas režīmu – pēc kopīgām brokastīm fizioterapeita vadībā notiek vingrošana. Pēc pusdienām uz lielā ekrāna tiek demonstrētas filmas, notiek koncerti un arī paši organizē sadziedāšanos. "Radošajās nodarbībās esam izmēģinājuši visu iespējamo, ieskaitot sapņu ķērāju veidošanu un mandalu zīmēšanu. Tagad esam ieplānojuši sveču liešanas nodarbības. Esam radoši," pastāsta Gita Skujiņa. Darbam aprūpes namā piesaistījuši arī brīvprātīgos no Eiropas valstīm. "Pašlaik Eiropas projekta ietvaros Rūjienas senioru mājā strādā četri jaunieši – divi no Francijas, pa vienam no Polijas un Itālijas. Darba plānu ar brīvprātīgajiem veidojam kopā, balstoties uz viņu idejām, hobijiem, spējām," stāsta Gita. Piemēram, Džuzepe, būdams pavārs, vadījis kulinārijas nodarbības, kopā ar senioriem gatavojuši picas. Franču meitene rīkojusi fotosesijas senioriem – tās publicējuši arī facebook.com savā lapā.
"Ne vienmēr jaunieši, atbraucot uz gadu šeit strādāt, zina, ko tālāk dzīvē grib darīt, lai arī ir pabeiguši augstskolas. Taču, piemēram, Hosa no Spānijas, kurš pirms trim gadiem kā brīvprātīgais strādāja senioru mājā, savu aicinājumu te arī atrada – viņš ir fizioterapeits un Rūjienas senioru mājā tagad strādā kā štata darbinieks," pastāsta Sandra. Sākumā aprūpes nama darbinieki gan jutušies nedroši – kā seniori pārvarēs valodas barjeru? Vai gribēs mācīties runāt angliski? "Tā nav problēma, jo programmas ietvaros brīvprātīgajiem notiek apmaksātas latviešu valodas stundas. Taču, lai sazinātos, ne vienmēr jāzina valoda – pietiek arī ar smaidu un žestiem. Valodu iemācās ar laiku." Seniori, izrādās, ir labi skolotāji, Rita Cinīte apliecina: "Taisni brīnums, cik ātri viņi sāk runāt latviski!"
Pietrūkst tramvaja, tirgus
Rūjienas senioru mājā mīt gan pašvaldības nosūtīti, gan privāti klienti. Rita no Valmieras ir 1. grupas invalīde, aprūpes namā nonākusi pirms diviem gadiem, kad būtiski sašķobījusies veselība un kundze kļuvusi kopjama. Dzīvesbiedram vairs nebija tam spēka, bet bērni, mazbērni ir savā dzīvē citās pilsētās. Rita stāsta: "Man ir problēmas ar kauliem, beigās paiet vairs nevarēju. Citas izejas kā pārcelties uz dzīvi senioru mājā nebija." Vai šādu lēmumu seniore uztvērusi bez sāpīgām pārdomām? "Es par to nedomāju. Es vispār kādreiz nedomāju, ka kļūšu veca," smej Rita. Ar pārējiem senioriem viņa uztur draudzīgas attiecības. "Par ko runājam? Kad par slimībām izrunāts, jāsāk stāstīt par jaunības dienām. Bet slimības ir pirmās," joko Rita.
Seniore Maija Irbe apliecina – jaunības atmiņas uztur mundrumu, tā ir kā dzīvības enerģija. Viņa dzimusi un dzīves lielāko daļu pavadījusi Mazsalacā, tikai pēdējos 20 gadus dzīvojusi Rīgā. Strādājusi arī pensijas vecumā, bet pēkšņi radušās veselības problēmas.
"Prāts ir, galva strādā, gribēšana ir, bet paiet nevaru. Pagājušo gadu vēl nodzīvoju Rīgā, bet vajadzēja mainīt apstākļus, pati sevi nevarēju apkopt. Abi dēli dzīvo Rīgā, mazbērni ir Anglijā, Zviedrijā. Ir arī mazmazbērniņi. Jaunajiem jāiet darbā, un es negribu kļūt par apgrūtinājumu. Vienpersoniski nolēmu, ka turpmāko laiku vēlos pavadīt šeit. Esmu cilvēks, kurš ļoti ātri adaptējas. Vienīgais, kā man šeit pietrūkst, ir Rīgas tirgus un tramvajs," pasmaida Maija un piebilst: "Noslēgšanās sevī un grimšana grūtsirdībā nelīdz pret vecumu."