Gatavošanās konkursa finālam vairāk ir izaicinājums, un to Airas Ločmeles dzīvē nav trūcis. Arī liktenīgu izaicinājumu, kad dzīve metusi tik dramatiskus kūleņus, ar kuriem tikt galā ir pa spēkam vien stiprajiem. Un tiem, kas prot uzņemties atbildību. Iespējams, tieši tāpēc Aira zina, ka "pats galvenais dzīvē ir ģimene", raksta laikraksta Diena pielikums Senioru Diena.
Svarīgi neaiziet rūgtumā
Dvīņu māsiņas Aira un Velga dzimušas Cesvainē. Pēc 7. klases Aira aizgājusi mācīties uz Malnavas sovhoztehnikumu. Studējusi Jelgavas Lauksaimniecības universitātē un pēc tam darba mūžu nostrādājusi par zootehniķi Latgalē, tad Tukuma rajonā, vēlāk Cēsu rajonā, līdz 1979. gadā nokļuvusi Allažos, bijusi govju kompleksa Kalni vadītāja līdz 1992. gadam.
Taujāta, kāpēc izvēlējusies šo profesiju, Aira Ločmele teic: "50. un 60. gados nevarēja izvēlēties, kur gribētu mācīties. Bija jāprasa atļauja kolhoza valdei. Turklāt es biju melnajā sarakstā - manu mammu apcietināja, kad mums ar māsiņu bija pusotra gada. Mammu aizveda uz cietumu Sibīrijā, tur viņa pavadīja 10 gadu, kaut ne pie kā nebija vainīga. Tēvs bija nošauts. Mēs, dvīnītes, palikām pie radiem." Tomēr par bērnību viņai nav skumju atmiņu, lai arī jau no 10 gadu vecuma strādājusi visus smagos lauku darbus. "Mani audzināja vecvecmamma, augu kā dabas bērns un ātri sapratu, ka pašai par sevi ir jāpastāv. Man arī daudz cilvēku nākuši pretī. Cesvaines pamatskolas vēstures skolotājs iemācīja dzīvi uzlūkot no četrām pusēm - skaties, vēro, klausies un domā pats." Nē, rūgtuma par bērnību tiešām neesot. "Zināju - ja aiziešu rūgtumā, sev pāri nodarīšu. Jo rūgtuma pārņemts cilvēks nevienam nav vajadzīgs. Ar to neko nevar panākt - tā mani vecvecmamma mācīja, viņa nodzīvoja 100 gadu. Mācīja par dzīvniekiem, par dabu, mācīja dziedāt, iemācīja meditēt. Bērnībā apguvu to, par ko cilvēki tagad maksā naudu. Domājat, ka neraudāju par mammu? Raudāju. Vecvecmamma teica - aizej pie upes, apsēdies krastā un skaties uz ūdeni, lai aizplūst asaras. Veci cilvēki prata viedi dzīvot. Es domāju, ka esmu laimīga."
Tieši Malnavā Aira satikusi Valentīnu. Likteņa sakritība - Aira sapņojusi kļūt par medmāsu, mācīties Cēsīs, taču nav bijis naudas. Valentīns - puisis no Latgales - gribējis kļūt par mežzini, taču Valentīna tēvs kara laikā strādājis uz dzelzceļa, un arī Valentīns izvēlētajā skolā nav ticis. Abi sastapušies Malnavas sovhoztehnikumā. Tā bijusi tīra un skaista draudzība. "Viņš bija mana aizmugure, stiprais plecs. Mums abiem patika sportot, spēlējām šahu, dambreti. Ar viņu jutos drošībā. Apprecējos, kad man bija 19 gadu," atceras Aira. Ar Valentīnu viņi ir kopā jau 50 gadu, un stiprās aizmugures sajūta joprojām neesot zudusi. Taču laulībā pacietība ir vajadzīga. "Ir jāpiedomā, lai būtu saskaņa, un tieši sieviete par to ir atbildīga. Galvenais ir nepieļaut, lai naids ģimenē būtu. Un, protams, ir jāmīl," pārliecināta Aira.
Cilvēki negrib mainīties
90. gadi Airas ģimenē bija pārbaudījumu laiks. Aira emocionāli stāsta, kā 1990. gadā armijā iesaukts viens no viņas dēliem. Iesaukts un pazudis - nebijis ziņu par dēlu ne dzīvo, ne mirušo sarakstā. Un... Aira devusies dēlu meklēt. Uz Kalnu Karabahu. Bez pārliecības, ka pati var atgriezties dzīva. Tomēr dēlu atradusi un atgriezusies mājās. Ar baisu, rūgtu sajūtu: "Mēs, sievietes, esam izaudzinājušas dēlus, ģimenē esam izdarījušas visu, kā vajag, bet nāk kaut kādi vīri, kuri grib paspēlēt kariņus un neprasot viņus var noslaktēt."
Drīz pēc tam ģimenei bijis jāpārdzīvo arī vēl kāds likteņa trieciens. Tad sabruka kolhozi, Aira kļuva mājsaimniece. Un tad viņa nolēma iestāties Vites Starptautiskajā Astroloģijas skolā: "Dzīvē bija saradies daudz neatbildētu jautājumu. Tomēr arī astroloģijas skola man nedeva atbildes." Aira skaidro - atbildes uz jautājumiem var atnākt arī netiešā veidā, kaut vai caur kādu rindkopu grāmatā. "Astroloģija ir laba lieta, ir daudz jāzina, jāmācās, bet visi tie saloni... Cilvēkiem nevajadzētu ar to aizrauties, jo tā kļūst par atkarību. Cilvēks aiziet, samaksā un gaida atbildes vai nāk, lai astrologs apstiprinātu viņa domas. Vai ar attieksmi kā izaicinājumu - ko nu tagad man pateiks." Aira atceras savu pieredzi, strādājot jau kā diplomētai astroloģei salonā: "Cilvēks atnāk, kad viņam vairs nav kur iet - lūdzu, uzklausi dzīvesstāstu. Un tad nāk visas tās negācijas! Bet es jau nevaru palīdzēt - varu apskatīties zvaigžņu kartes, bet ne glābt. Turklāt cilvēki jau negrib mainīties, viņi kā sākuši iet savu ceļu, tā iet!" Aira uzskata, cilvēka būtība dzīves laikā tomēr nemainās: "Varbūt cilvēks ar laiku iemācās apslēpt, piemēram, savu agresivitāti, bet tas, kas ir iekšā, reiz izlaužas ārā." Par astroloģi Aira nostrādājusi - nē, izturējusi divus gadus. "Sapratu, ka tas nav man. Jo astroloģija jau nav tikai tīra astroloģija, tur arī psiholoģija nāk klāt. Ja tās spējas dotas no bērnības, tad cilvēks to var, taču iemācīties psiholoģiju nevar. Turklāt sapratu, ka tas ir arī bizness, taču es neesmu naudaskāra. Es dzīvoju ar to, cik man ir."
Dzīvot un mīlēt
Aira vairākkārt teic, ka viņai esot paveicies dzīvē sastapt brīnišķīgus cilvēkus. Viena šāda nejauša tikšanās pie baseina - Airai ļoti patīk ūdens un peldes - arī pamudinājusi pieteikties konkursam Vecmāmiņa 2014. "Man jau nav ar ko lielīties! Man, piemēram, nav sava biznesa. Taču mana lielākā bagātība ir bērni, mazbērni, mazmazbērni. Kādā no nodarbībām mums bija jāatklāj savs redzējums par to, kas ir dzīves jēga. Ko varu teikt? Kad mums ir 20 gadu, uz dzīvi raugāmies citādi. Ar gadiem apvārsnis kļūst plašāks un dzīves jēga ir cita. Man tagad dzīves jēga ir vienkārši dzīvot un mīlēt - sevi, vīru, ģimeni. To labestību, kas manī ir, padalīt tālāk. Un bērniem iemācīt, ko man vecvecmamma mācīja," saka Aira Ločmele.