Integrēs darba un sociālajā dzīvē
Aprūpes iestādēs (valsts finansētās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās) pakalpojumus šobrīd saņem 4534 pilngadīgi cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem (cilvēki gan ar garīgās attīstības, gan psihiskiem traucējumiem). Deinstitucionalizācijas projekti paredz attīstīt un sniegt sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus, tādus kā dienas aprūpes centrs, grupu dzīvoklis, specializētās darbnīcas u. c., 2100 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, t. sk. 1400 cilvēkiem, kas dzīvo pašvaldībās, un 700 cilvēkiem, kas uz dzīvi pašvaldībās pāries no aprūpes institūcijām. Līdz šim dalībai DI projektos ir pieteikušies un individuālo vajadzību izvērtēšana un individuālo atbalsta plānu izstrāde ir veikta 1938 cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, no tiem 580 dzīvo institūcijās, stāsta Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane.
"DI projektu galvenais mērķis ir novērst situāciju, ka cilvēkam ir jāpārceļas uz dzīvi institūcijā, jo dzīvesvietā nav pieejams pietiekams atbalsts un vajadzībām atbilstoši sociālie pakalpojumi. Papildus tam ir svarīgi, lai cilvēki, kas iziet no institūcijām, saņemtu viņiem nepieciešamo atbalstu dzīvesvietā. Tas ir svarīgi, jo neatkarīgi no DI projektu aktivitātēm ik gadu vidēji 60 cilvēku pārceļas no dzīves institūcijā uz dzīvi sabiedrībā. Šo projektu uzdevums ir sniegt papildu atbalstu cilvēkiem, kas vairs nevēlas dzīvot institūcijā, – gan gatavojoties pārejas procesam, gan saņemot sociālos pakalpojumus pēc neatkarīgas dzīves uzsākšanas," skaidro Lasmane.
Kopumā DI projektu rezultātā sabiedrībā balstīto sociālo pakalpojumu īpatsvaram ir būtiski jāpalielinās un aprūpei institūcijās – jāsamazinās. Projektus uzsākot, šī attiecība bija 20:80 (no visiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem, kas saņēma sociālos pakalpojums, 20% saņēma sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus, bet 80% – pakalpojumus institūcijā), līdz 2023. gadam šim īpatsvaram saskaņā ar plānu jāmainās uz 45:55.
Turpmākā aprūpe pašvaldību ziņā
Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt savām vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus. Tikai tad, ja šāds pakalpojumu apjoms nav pietiekams, tiek nodrošināta sociālā aprūpe un sociālā rehabilitācija ilgstošas aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.
Lai sniegtu atbalstu pašvaldībām, kas nodrošinās sabiedrībā balstītus sociālos pakalpojumus no valsts finansētajām institūcijām iznākušajiem cilvēkiem, no 2019. gada ir paredzēts nodrošināt valsts līdzfinansējumu sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu sniegšanai (valsts līdzfinansējuma summa ir plānota līdz 590 eiro mēnesī). "Izskatās, ka lielā mērā deinstitucionalizācijas plāna realizācijas kvalitāte būs atkarīga no pašvaldības kapacitātes un ieinteresētības. Tas rada riskus reģionos, jo ne visur medicīnas un sociālie pakalpojumi ir vienlīdz pieejami visiem iedzīvotājiem, neskatoties uz to, ko nosaka likums. Ir pašvaldības, kurām vienkārši trūkst gan materiālo, gan cilvēkresursu," norāda Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento veselības politikas koordinatore Iveta Neimane.
Veselības aprūpe lielā mērā būs ģimenes ārstu pārziņā. "Arī ģimenes ārstiem ir jomas, kurās viņi jūtas drošāk, un jāsaka, ka ir liela daļa ģimenes ārstu, kas kompetenti spēj iesaistīties psihiski slimu pacientu ārstēšanā. Tādēļ domāju, ka mums ir jāturpina savstarpēja sadarbība un jāizglīto arī ģimenes ārsti, jo tieši viņiem jābūt pirmajiem, kas izvērtē, cik daudz viņš pats varēs palīdzēt un kad lūgt cita speciālista piesaisti," skaidro Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Elmārs Tērauds, norādot, ka neatkarīgi no tā joprojām psihiatri, psihoterapeiti un narkologi paliks tiešās pieejamības speciālisti, pie kā pacienti var vērsties pēc palīdzības arī personīgi.
Sabiedrībai jākļūst saprotošākai
Divas galvenās lietas ir sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamība cilvēka dzīvesvietā un sabiedrības attieksme.
Sabiedrības negatīvā attieksme cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem kavē vēlmi iziet ārpus mājas, iespējas iekļauties sabiedrībā, tostarp nodarbinātībā, ierobežo sociālo pakalpojumu piedāvājuma attīstības ātrumu. Sabiedrības attieksmes maiņai LM šogad īstenoja komunikācijas kampaņu Cilvēks, nevis diagnoze.
"Tas ir neliels solis, lai mēs kļūtu vairāk atvērti un draudzīgāki viens pret otru. Līdzīgas kampaņas tiks turpinātas arī nākamajos gados. Sabiedrības attieksmes maiņas procesā var iesaistīties ikviens un kļūt par idejas vēstnešiem – gan valsts, gan individuālā līmenī –, lai panāktu pārmaiņas domāšanā. To var darīt, izglītojoties pašam, izglītojot citus, iepazīstoties ar kampaņas Cilvēks, nevis diagnoze materiāliem un daloties ar tiem. Svarīgi ir arī pārtraukt izplatīt nepamatotus stereotipus par cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem," stāsta Kristīne Lasmane.