"Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem atrodas nevis vispārējā tipa pansionātos, bet sociālās rehabilitācijas un aprūpes centros. Šie klienti ir sociāli sarežģītāki nekā vispārējā tipa aprūpes iestāžu iedzīvotāji, viņiem ir noteiktas invaliditātes grupas," stāsta slimnīcas Ģintermuiža virsārste psihiatre Sandra Pūce. Valsts finansētos institucionālās aprūpes pakalpojumus Latvijā šobrīd saņem 4534 cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. LM statistikā informācija par institūcijās dzīvojošiem cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem vecumā no 18 līdz 59 gadiem liecina, ka 55% ir garīgā atpalicība, 33% – šizofrēnija, 12% – citi psihiski traucējumi; 26% ir 1. invaliditātes grupa, 74% – 2. invaliditātes grupa; 41% ir 1. vai 2. aprūpes līmenis, 59% – 3. vai 4. aprūpes līmenis.
Cilvēkiem, kam ir noteikts 1. vai 2. aprūpes līmenis, ir nepieciešams samērā neliels ikdienas atbalsts pašaprūpes veikšanā, līdz ar to aprūpi institūcijā nevar uzskatīt par viņiem piemērotāko atbalsta sniegšanas veidu un viņi vairs netiek uzņemti institūcijās, atbalsts ir jānodrošina dzīvesvietā.
"Daudziem slimniekiem ir personības traucējumi, problēmas ar kritikas uztveri, viņi neizprot, kādēļ regulāri ir jālieto medikamenti, trūkst arī izpratnes par ēšanu, higiēnu un tā tālāk. 2. grupas invalīdiem visbiežāk nav darba stāža, un šie cilvēki nav konkurētspējīgi darba tirgū, bet invaliditātes pabalsts ir pārāk mazs, lai ar to izdzīvotu. Tie ir riska faktori, kas jāņem vērā, šiem pacientiem nonākot ārpus institūcijām. Institūcijā esošajiem cilvēkiem ikdienā nepieciešamās darbības palīdz veikt personāls, taču ir jautājums, kas to darīs, kad viņi nonāks ārpus institūcijas," uz iespējamām problēmsituācijām norāda Pūce.
Daļa šo cilvēku var pilnvērtīgi strādāt vienkāršus, mazkvalificētus darbus. Svarīgi, lai būtu darbnīcas, darba vietas ar nepilnu stundu skaitu, kur deinstitucionalizētās personas varētu strādāt, pilnvērtīgi un strukturēti pavadīt laiku, jūtoties noderīgi un novērtēti, kā arī nopelnīt kaut nelielu algu, kas būtu nozīmīgs papildinājums valsts piešķirtajam pabalstam.
"Lai nodrošinātu šādas darba vietas, manuprāt, pašvaldībām būtu jāsadarbojas ar vietējiem uzņēmumiem un kopīgi jāveido programmas šo cilvēku nodarbināšanai. Lai uzņēmēji būtu ieinteresēti iesaistīties, iespējams, nepieciešams padomāt par nodokļu atlaidēm vai citiem motivējošiem instrumentiem," iesaka Sandra Pūce.
Kā vēl vienu riska faktoru, kura novēršanai nepieciešams veltīt uzmanību, psihiatre min sekošanu līdzi medikamentu lietošanas regularitātei. Nepietiekami un nepareizi lietoti, tie var izraisīt slimības saasināšanos. Jābūt izstrādātai sistēmai, kā šī monitorēšana tiek nodrošināta. Lai veiksmīgi saglabātu slimības remisijas stadiju, nepieciešami arī citi terapijas veidi, piemēram, mākslas terapija, ergoterapija, dažkārt arī fizioterapeita palīdzība.
Nozīmīga problēma cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem mēdz būt arī atkarības. Nonākot ārpus institūcijas, viņiem var būt grūtāk atteikties no kārdinājuma lietot alkoholu vai citas apreibinošas vielas, un šādas rīcības sekas ir neadekvāta uzvedība, kas var apdraudēt pašus un līdzcilvēkus, kā arī slimības saasinājumi un tamlīdzīgi riski.