Laika ziņas
Šodien
Migla
Ceturtdiena, 18. aprīlis
Laura, Jadviga

Var pienākt brīdis, kad mūzikā viss ir pateikts. Intervija ar komponisti Ilonu Breģi

Ceturtajā simfonijā esmu patiesi emocionāla, un, manuprāt, tas ir skaņdarba lielākais trumpis, saka komponiste Ilona Breģe, gatavojoties šā opusa pirmatskaņojumam

Manā izpratnē simfonija ir kā romāns mūzikā. Muzikālās domas virzītājs simfonijā ir vēstījums un formas dramaturģija, kam pakļaujas gan melodiskums un harmonijas, gan dažādu skaņu tehniku un orķestru faktūru izmantojums. Ceturtā simfonija ir veltīta mana vistuvākā cilvēka – viņsaulē aizgājušās mātes Vizbulītes Breģes – piemiņai, atklāj komponiste Ilona Breģe, gaidot darba pirmatskaņojumu Liepājas koncertzālē Lielais dzintars 27. janvārī un Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Lielajā ģildē 28. janvārī. Simfoniju pirmatskaņos Liepājas simfoniskais orķestris sava jaunā galvenā diriģenta Gunta Kuzmas vadībā.

Simfonija jau kopš XVIII gadsimta ir orķestra mūzikas virsotne. Simfonijas ir dažādas – gan cikli, gan viendaļīgi opusi, abstrakti vai balstīti literāros un vizuālās mākslas tēlos. Tu arī saki, ka simfonija ir romāns mūzikā.

Tas vairāk attiecas uz stilistiku, jo simfonija pati par sevi ir sena klasiska forma, kurā ir diezgan grūti īpaši eksperimentēt ar mūzikas valodu. Eksperimentālus skanējuma paņēmienus var izmantot tad, ja tas attaisnojas no dramaturģijas viedokļa, bet tie nevar būt pašmērķis. Miniatūras un kamermūzika ir meklējumu joma mūzikā, savukārt orķestris un simfonija prasa šo formu piepildīt ar noteiktu saturu. Vēl ir arī jautājums, kā noturēt klausītāju uzmanību, ja simfonija ilgst vairāk nekā pusstundu.

Ja reiz esi uzrakstījusi jau piecas simfonijas, tad jau zini, kā noturēt klausītāju uzmanību? Piemēram, klasiķis Jozefs Haidns kādā simfonijā tīši iztrūcināja klausītājus ar pēkšņu, skaļu timpānu uzsitienu.

Par to es īpaši domāju, rakstot Piekto simfoniju – Simfoniju Rīgai –, kas skanēja pērn septembrī orķestra Rīga piecdesmitās jubilejas sezonas noslēguma koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī. Tas bija pavisam sarežģīts gadījums, jo koncerta otrajā daļā skanēja Kārļa Lāča, Valta Pūces, Jāņa Lūsēna mūzika un bija skaidrs, ka publikai, kura nāca klausīties Aiju Vītoliņu un aktierdziedāšanu, nevajadzētu piedāvāt ļoti akadēmisku simfoniju. Man nācās padomāt, kā uzrunāt šo auditoriju un kā rakstīt, lai Simfonija Rīgai iederētos jubilejas koncerta kontekstā. Šķiet, ka izdevās. Kā tas izdosies šoreiz, nezinu. Negribas arī atklāt visus amata knifiņus.

Tavas dziļās zināšanas, pieredze un plašā erudīcija – ir, kur smelties idejas?

Zināšanu mozaīka nenotur uzmanību. Ceturtajā simfonijā esmu patiesi emocionāla, un, manuprāt, tas ir skaņdarba lielākais trumpis. Ceru, ka atskaņojums izdosies. Spēlēt emocionāli piesātinātu mūziku, turklāt tādu, kurā emociju gamma ir plaša un mainīga, nav vienkārši. Simfonijas trešā daļa ir divpadsmit variāciju, katra savā emocionālajā nokrāsā. Es ļoti uzticos diriģentam Guntim Kuzmam, kurš jau iepriekš ir gan spēlējis kā klarnetists, gan diriģējis manus darbus.

Vai tev ir svarīgi simfonijās runāt latviskā intonācijā?

Pateikšu godīgi – ne sevišķi. Ja kādas latviešu tautasdziesmu intonācijas ir organiski nepieciešamas, es tās izmantoju. Piemēram, Rekviēmā dabiski ievijas divas latviešu tautasdziesmas, no kurām vienu visi pamana, bet otru ne. Savukārt simfonijā latviskā nav.

Kā lai simfonijas žanrs iet līdzi laikam, gūst šodienīgu piepildījumu?

Par to es daudz domāju. Kad bija jāsāk rakstīt Ceturto simfoniju, es mērķtiecīgi daudz klausījos XXI gadsimtā sacerētās simfonijas. Man ļoti patīk igauņu komponists Erki Svens Tīrs un vairāki zviedru komponisti, kuru uzvārdus agrāk pat nebiju dzirdējusi. Dzirdētais iedvesmoja un pārliecināja, ka simfonija ir dzīvotspējīgs žanrs XXI gadsimtā. Protams, ir jārēķinās, ka simfoniju atskaņojumi ir daudz retāki, jo visērtāk ir uzrakstīt desmit minūšu opusu, kuru var ielikt jebkurā orķestra koncertā kā programmas atklāšanas darbu. Simfonija ir sarežģītāk izmantojams liels darbs. Žanra attīstības ceļi ir dažādi. Ievēroju, ka daļa no komponistiem, kuri savās pirmajās simfonijās vēl ap 2000. gadu meklēja novatoriskus, netradicionālus risinājumus, pēc desmit gadiem tomēr atgriezušies pie patiesas, emocionālas un ļoti krāsainas orķestra rakstības.

Vai, rakstot simfoniju mammas piemiņai, domāji par viņas doto dzīves gudrību?

Jaunībā mēs, protams, raujamies prom no mājām. Es arī atstāju vecāku ligzdiņu un devos savā dzīvē. Pagrieziena punkts bija, kad nomira tēvs un mammīte atnāca dzīvot pie manis. Viņai jau bija problēmas ar veselību. Kopā nodzīvojām septiņus gadus. Patiesībā tikai tad es sapratu dzīves gudrību. Mums bija ļoti interesantas sarunas – vairs nevis mātes un meitas sarunas, bet garīga tuvība ar cilvēku, kuram var uzticēties.

Mamma bija mācījusies Rīgas 1. medicīnas skolā un visu mūžu nostrādāja par sanitāro feldšeri. Viņas darba pienākumi 50. gadu otrajā pusē, 60. un 70. gados bija kontaktēties ar infekcijas slimnieku radiniekiem: aptaujāt, vai viņiem arī nav šo slimību simptomu. Tajā laikā nebija iespēju apzvanīt kontaktpersonas, vienkārši bija jāiet uz dzīvokļiem un jārunā ar cilvēkiem. Vēlāk jau citā darbā viņa apkopoja slimību statistiku. Tagad uztraucamies par kovidpandēmiju, kas, protams, bija šausmīga, bet padomju laikā tāds pats drauds bija difterija. Visi baidījās saslimt, sevišķi trolejbusos. Bet viņa gāja… Mediķa sirds mammai bija dabas dota. Viņa noteikti nebūtu starp tiem, kuri iet streikot, lai izcīnītu lielākas algas. Viņai galvenais vienmēr bija rūpēties par cilvēkiem.

Mamma vienmēr nāca uz visiem koncertiem, kuros es spēlēju kā pianiste, kuros atskaņoja manus darbus vai arī kurus es organizēju. Viņai parasti bija ļoti veselīgs viedoklis: viņa labvēlīgi, bet atklāti pateica, kā bija. Daudzos gadījumos varēju paļauties uz viņas gaumi, jo viņa bērnībā bija apguvusi klavierspēles pamatus, nodzīvoja mūžu kopā ar vīru kordiriģentu un jaunībā arī pati bija dziedājusi korī.

Vai tu gribētu radīt dziesmu, kas skanētu Dziesmu svētkos?

Tas būtu jauki, bet tāda pašmērķa man nav. Ir komponisti, kuriem tas ir Dieva dots, piemēram, Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Mārtiņš Brauns, Selga Mence. Man koris nav galvenais jaunrades līdzeklis, bet, jā, ir man arī dažas labas kora dziesmas.

Vai tas, ka ilgi esi bijusi Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un orķestra Rīga direktore, ietekmējis radošo komponistes ceļu?

Protams, jo uz katru savu skaņdarbu varu paskatīties arī no koncertu producenta viedokļa. Darbs orķestru vadībā ir diezgan nežēlīgs, jo ir jāsabalansē orķestra finanses, kuru daļa ir atkarīga no klausītāju intereses, ar mākslinieciskajiem uzstādījumiem, ko sagaida muzikālā sabiedrība. Taču ne vienmēr to ir iespējams sabalansēt, jo publika ne vienmēr ir gatava dzirdēt tikai augstvērtīgu, modernu repertuāru. Cilvēki bieži vēlas vienkārši labi pavadīt vakaru, un ir vajadzīga šī daļa optimisma. Tas ietekmē orķestru repertuāru. Tas ir neizbēgami, un tā notiek visā pasaulē. Arī aģentūras, kuras strādā ar atskaņotājmāksliniekiem un diriģentiem, neļauj viņiem spēlēt un ierakstīt tikai to, ko viņi grib. Vienmēr tiek prasīts konkrēts repertuārs, virziens.

Tās laikam vienmēr būs mūžīgās šķēres – plašā publika un mūzikas, mākslas profesionāļu loks.

Jaunībā ārkārtīgi centos vienmēr atrast un pateikt mūzikā kaut ko jaunu. 80. gadu beigās uzrakstītajā Pirmskoncerta mūzikā izmantoju magnetofona lentes ierakstu un citus tolaik novatoriska skanējuma veidus. Ir bijuši visādi meklējumi, bet tagad jau skatos uz mūzikas saturu kā uz atslēgas vārdu, un eksperimentālie paņēmieni ir tikai satura vārdā – tikai lai radītu konkrētu saturu, emocijas un stāstu, ko vēlos izstāstīt mūzikā. Ar simfonijām ir tāpat kā ar grāmatām: nu cik tad cilvēku šodien vispār tās lasa, un jo sevišķi romānus? Rakstīt simfonisko mūziku un lielas formas darbus ir riskants pasākums.

Vairs nevar atvēzēties kā Antons Brukners simfonijai, kas ilgst vairāk nekā stundu?

Atvēzēties var, bet ir jāzina, ko ar to "vairāk nekā stundu" grib pateikt. Un vai ir ko teikt? Var pienākt brīdis, kad mūzikā viss ir pateikts, un tad jau romāns ir beidzies.

Vai ir nācies arī pašai garlaikoties klausītājas lomā?

Es profesionāli un nopietni novērtēju interpretāciju. Tā man ir svarīga arī, ja dzirdu skaņdarbu pirmo reizi, bet labi zināmu klasisko akadēmiskās mūzikas opusu atskaņojumā interpretācija mani interesē jo īpaši. Ja ir labs atskaņojums, es to izbaudu.

Vai izbaudi arī komponistu laikabiedru veikumu?

Reizēm izbaudu, bet, ja, sākot klausīties, varu prognozēt, ar ko skaņdarbs beigsies, man kļūst neinteresanti. Ir darbi, kurus ar neatslābstošu interesi klausos līdz pašām beigām: jā, tas bija forši! Vienu no lielākajiem mūsdienu latviešu mūzikas baudījumiem pērn man sniedza Jāņa Petraškeviča klarnetes koncerts Long Walks, ko pirmatskaņoja klarnetiste Anna Gāgane ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Gunta Kuzmas vadībā. Šis darbs ir izvirzīts Lielajai mūzikas balvai.

Vai tu būtu radījusi tik daudz orķestra darbu – piecas simfonijas, sešu Rīgas koncertu ciklu u. c. –, ja nebūtu tik dziļi ikdienā iepazinusi orķestrus?

Domāju, ka nebūtu. Mans pirmais darbs pūtēju orķestrim bija uzreiz Rekviēms ar kori un solistiem. Es to komponēju divus gadus, jo bija jāstrādā ikdienas maizes darbs astoņas stundas dienā un nevarēju daudz laika atlicināt komponēšanai. Rekviēmā ir ielikts viss jaunais, ko es orķestrī sadzirdēju un varēju dot.

Nu jau divarpus gadu bez ikdienas maizes darba devuši jaunu radošo elpu un ražu?

No rīta pēc brokastīm sēžos pie rakstāmgalda vai klavierēm un strādāju, komponēju. Tas ir mierīgāks darbs, taču prasa lielu pašdisciplīnu un meklējumus sevī – kādā virzienā iet, jo iespēju ir ārkārtīgi daudz. Var komponēt ļoti dažādu mūziku, bet atlase un atbildība par to, ko un kā rakstīt, gulstas tikai uz pašu autoru un ne uz vienu citu. Es diezgan daudz par to domāju, apzinoties, ka vērtētāji būs klausītāji. Viņi novērtēs, vai mana izvēle bijusi pareiza. Profesionalitāte ļauj tehniski uzrakstīt jebko, bet ir vajadzīga jēga, stāsts.

Būtiskais ir tas, ka tagad beidzot varu komponēt ne tikai no darba brīvajā laikā. Beidzot varu atļauties rakstīt lielas formas darbus un vispār esmu laimīga. Darbs rada gandarījumu, un ir brīnišķīgi, ja tajā var ielikt sirdi un dvēseli. Atceros: jaunībā strādājot par pianisti Latvijas filharmonijā, bija jābrauc koncertbrigādēs uz skolām pa visu Latviju. Kad, pārguruši pēc vienā nedēļā Latgalē vai Kurzemē sniegtiem piecpadsmit koncertiem, sākām čīkstēt, ka vairs negribas iet un spēlēt, lektore Biruta Dreiže mums teica – iedomājieties, ka vairs neiesiet uz skatuves, bet, strādājot fabrikā, visu dienu pie konveijera griezīsiet vienu detaļu! Jums joprojām negribas kāpt uz skatuves?

Saskaitot, cik stundu ir vajadzīgs, lai uzrakstītu simfoniju, sanāktu, ka komponista darbs ir vissliktāk atalgotais pasaulē. Šķiet, cik labi, vari mierīgi sēdēt mājās un komponēt. Taču, pirms sāk kaut ko likt uz papīra, par to ir neskaitāmas stundas jādomā. Tu nevari domāt divas stundas un pārējā laikā izklaidēties. Tā nenotiek. Process ir nepārtraukts, un, ja naktī pamostos tāpēc, ka prātā ienākusi muzikāla ideja, tā uzreiz ir jāpieraksta, jo no rīta es to tādu vairs neatcerēšos. Ceļos un eju uz darbistabu.

Pirmais opuss, kas tapa, kad beidzu darba gaitas orķestrī Rīga, bija Piektais Rīgas koncerts klarnetei un kontrabasam. Bija pandēmija, pirmatskaņojumu divreiz pārcēla, un tas notika tikai 2021. gada aprīlī ar solistiem Gunti Kuzmu, Matīsu Eisaku, orķestri Sinfonia Concertante un diriģentu Andri Vecumnieku. Tūliņ pēc tam nāca ļoti interesants pasūtījums no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA), kas ar VKKF atbalstu īstenoja megaprojektu, pasūtot vairāk nekā divdesmit latviešu komponistiem kamermūzikas, orķestra, pūšaminstrumentu un kormūzikas darbus mācību procesam. Komponistu savienība izsludināja pieteikšanos, un es pieteicos. Brīnumainā kārtā man piedāvāja komponēt skaņdarbu JVLMA simfoniskajam orķestrim. Izdomāju, ka tās varētu būt simfoniskas variācijas par Jāzepa Vītola klavierdarba Viļņu dziesma tēmu, savukārt sarunās ar orķestra direktoru Jāni Puriņu izrādījās, ka kolektīvam nepieciešama koncertuvertīra. Projektā ierakstīja abus skaņdarbus ar domu, ka līdzekļus piešķirs vienam, bet šī bija tā laimīgā reize, kad tika dota iespēja uzrakstīt un atskaņot abus, un tā arī notika. Kaspars Ādamsons Koncertuvertīru pērn novembrī nodiriģēja arī valsts svētku koncertā Liepājā, un man ir liels prieks, ka skaņdarbs dzīvo un, cerams, ieiesies koncertrepertuārā.

Pēc tam bija lielā Ceturtā simfonija, kuru rakstīju no 2021. gada sākuma līdz pat augustam. Uzreiz pēc tam ar Sesto Rīgas koncertu solistu trio (flauta, vijole, fagots) un kamerorķestrim Kremerata Baltica noslēdzu sešu concerto grosso ciklu, kurā koncentrējos uz XXI gadsimta un baroka mūzikas valodas saskarsmes un pretmetu meklējumiem. Jutos sevi jau izsmēlusi, jo īsā laikā bija sacerēts ļoti daudz, te pēkšņi orķestris Rīga vēlējās skaņdarbu 50. jubilejas koncertam, turklāt pilnas šī koncerta daļas apjomā! Ilgu laiku vētīju dažādas idejas, līdz beidzot kopā ar orķestra māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu nolēmām, ka būs Simfonija Rīgai un atskaņojumā piedalīsies arī Sinfonietta Rīga stīgu grupa. Sešas simfonijas daļas vēsta par Doma baznīcas ērģelēm, Daugavas viļņiem, Vecrīgas bruģi, mājām un Melno balzamu, kas mūs sasilda. Visbeidzot, Rīgas jumti kāpj debesīs, jo Rīga nekad nav gatava.

Vai tevi iedvesmo urbānā vai dabas vide?

Esmu īsta pilsētniece. Laukus pa īstam atklāju tikai pirms gadiem divdesmit, kad vecāki nolēma, ka viņiem vecumdienās ir nepieciešama lauku māja. Palīdzot lauku darbos Skrīveros, atklāju vasaras dabas skaistumu. Uz jumta kladzināja stārķi. Redzēju arī, kā stārķīši pieaug un mācās lidot, tuvumā ir mežs un daudzi citi putni. Tur pa īstam sāku izjust tuvību ar dabu. Ziemā man ļoti patīk pilsētā, tāpēc neraujos prom no Rīgas pavisam un domāju, ka to nekad neatstāšu. Man patīk Rīgas ielas. Iekšējai harmonijai man vajag šad un tad pabūt Rīgas centrā, kur esmu visu mūžu staigājusi gan pa bulvāru loku, gan Vecrīgu, gan gar Brīvības pieminekli. Dažreiz man patīk izbraukt ar sabiedrisko transportu vai auto pa Brīvības ielu, kur bērnībā dzīvoju netālu no Vecās Ģertrūdes baznīcas.

Man ir liels prieks, ka man tagad ir laiks atkal interesēties un domāt par seno Rīgas vēsturi – par laikiem, kad Rīgā XVIII gadsimta beigās un XIX gadsimtā tika radīta un skanēja klasiskā un romantiskā mūzika. Visi lasīja avīzes, un tajās nekavējoties tika recenzēti jaunākie notikumi teātrī un mūzikā. Šodien varam televīzijā un YouTube skatīties filmas, izrādes un koncertus no visas pasaules, bet tolaik cilvēki dzīvoja vidē, kas bija ap viņiem, un, ja kāds mākslinieks atbrauca no ārzemēm, tas bija liels notikums.

Vai arī pašai gribētos padzīvot XIX gadsimtā vai tomēr XXI gadsimtā ar modernajām iespējām?

Ir vairāki vēstures posmi, kurus es izjūtu kā savējos. Viens no tiem ir itāļu renesanse – man ir tuva tā laika glezniecība un arhitektūra. Arī XIX gadsimta vidu izjūtu kā sev tuvu laikmetu mūzikā, literatūrā un glezniecībā. Tas ir laiks, ko es labi saprotu, un arī impresionisms XIX gadsimta beigās man ir tuvāks par XX gadsimta mūziku. Tomēr man ir nepieciešams komforts, ko sniedz šodiena. Bez īpašām ekstrām, bet lai būtu siltais ūdens un centrālā apkure, internets, dators un mūsdienu komunikācijas līdzekļi. Es gan ļoti distancējos no daudzām norisēm, jo, lai strādātu radošo darbu, informācijas plūsma ap sevi ir jāierobežo. Nevaru katru dienu skatīties Panorāmu un pārdzīvot visu, kas notiek Latvijas laukos un pasaulē. Dzīvošana nepārtrauktā jaunumu gūzmā un spriedzē man atņemtu radošā darba iespēju, jo tad es kļūtu par informācijas uztvērēju, bet man ir jādod informācija no sevis laukā, turklāt vēl emocionāli pārvēršot skaņās. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Liepājas teātrī top iestudējums Ziloņa dziesma

Liepājas teātrī režisora Dmitrija Petrenko vadībā notiek darbs pie kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona lugas Ziloņa dziesma iestudējuma, kuram režisors devis žanrisko apzīmējumu – skarbas spēlītes ...

Programmas atdzimšana kā dāvana klausītājiem

Latvijas Universitātes vīru koris Dziedonis un tā mākslinieciskais vadītājs Uldis Kokars aicina uz albuma Ziedonis & Dziedonis prezentācijas koncertu Latvijas Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zā...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja